Šī varbūt skaistākā no dienām
Kas mūžā bijušas un būs.
Tā divas upes saplūst vienā
Un viena straume tālāk plūst!
Nu kopā dzīvē divi aiziet
Nu kopā dzīvē divi aiziet,
Un sākas vēl viens senais stāsts –
Par to, kā bēdas, rūpes, raizes
Var kliedēt mīļu roku glāsts.
Balta, balta šodien diena,
Balta, balta šodien diena,
Laikam divas saules spīd,
Jūsu mīlas pilnās sirdīs
Silts un zeltains mirdzums krīt.
Saudzējiet šo gaismu abi,
Draugi patiesi to vēl!
Lai tā arī vētrai dunot,
Sirdī gaiši, gaiši kvēl!
Tad Jūs nenobiedēs vecums,
Tad ik diena prieku dos,
Kāpjot augstā gadu kalnā
Mīla ceļu apgaismos!
To mīlas dzirksteli, kas sirdī krita
To mīlas dzirksteli, kas sirdī krita,
No dzīves aukstiem vējiem sargājiet.
Lai nedziest tā, lai neiedegas cita,-
Ceļš, kopā sākts, līdz galam jānoiet.
Es šodien tevi vedīšu pie rokas
Es šodien tevi vedīšu pie rokas,
Tu vaļā nelaid, stingri turi ciet,
Pa diviem tomēr gaita vieglāk sokas,
Jo vajag ilgi, ļoti tālu iet.
Nu Jūs ieburti viens otra gredzenā,
Nu Jūs ieburti viens otra gredzenā,
Dzīves zelta gredzenā slēgti.
Nu Jums kopīgas dienas un nedienas,
Pusnakts tumsa un saules lēkti.
Vieglu taku, raitu soli
Vieglu taku, raitu soli
Divatā staigājot,
Lai netrūkst mīļu vārdu
Visu mūžu dzīvojot.
Lai ceļš, ko ejat jūs, pret kalnu nebeidz vīties,
Lai ceļš, ko ejat jūs, pret kalnu nebeidz vīties,
Lai pietiek spēka, gudrības jums nekļūdīties!
Lai skatiens skaidri redz, ja asāks gadās līkums,
Un to, kas īsti liels, lai neizposta sīkums!
Lai jūtas dziļākās ar gadiem neizzustu
Un cilvēks cilvēkā, lai ceļa biedru justu!
Šis ceļš, ko ejat jūs pret kalnu nebeigs vīties,-
Lai pietiek gudrības un spēka nekļūdīties!