Zaķīts aiziet čiku-čaku
Svilpodams pa meža taku!
Tas groziņā nes lielu prieku,
Izdalīdams to kā nieku!
Elīna Vennere
Zaķīts aiziet čiku-čaku
Svilpodams pa meža taku!
Tas groziņā nes lielu prieku,
Izdalīdams to kā nieku!
Elīna Vennere
Mīksts un apaļš šis tik smaida.
Pūpolītis svētkus gaida.
Kadiķītis blakus smej,
Saule pāri starus lej.
Svētkos olas katrā stūrī-gultā,
Dārzā, putnu būrī.
Kas mums tās ir atnesis?
Tas jau mūsu garausis!
Olas krāsojam mēs labi,
Galdā liksim lielu krabi,
Šūpoles jau pakārām,
Lielās sienas apkārām.
Zaķīts paklupis un kritis,
Vienu kāju stipri sitis,
Tomēr laimīgs ir nu tas –
Olas dzīvas, tas ir fakts!
Glabāsim Lieldienu saulīti sirdīs,
Glabāsim Lieldienu prieku arvien,
Lai pazūd tumsa, kas dvēselēs tirdī.
Lieldienu saule lai atspīd arvien!
No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks ir austs,
Ko Lieldienas ir atnesušas plaukstās,
Mūs aicinot gan priecēties, gan mīlēt,
Un pašiem mīlestību paust.
Zaķis zilus dūmus pūta,
Sveicienus no manis sūta,
Otrs tikai acis bola,
Esot nospertas tam olas!
Zaķis vakar piedzērās,
Vairāk neko neatcerās,
Kam tās olas krāsoja,
Paslēpa un dāvāja.