Ir vārdi ko teikt,
Ir saullēkts ko sveikt,
Ar aukstām lūpām saki to,
Ar siltām plaukstām gaidi to,
Lai arī cik skaļa tev balss,
Vienmēr tevi apskaus klusums kluss,
Vienmēr būs uz ko atskatīties,
Un es, kura acīs apmaldīties,
Mīlēt un pēc labāka tiekties,
Novēlu tev ar pagātni nesatikties.
Tu dusi manā sirdī
Tu dusi manā sirdī,
kā debess jūrā dus,-
tā pieber pērlēm bez gala
vistumšos dziļumus.
Es stāvu kluss un brīnos:
zib – zalgo – vizmo – mirdz…
Un jautāju. vai tiešām.-
vai tiešām
tā mana nabaga sirds?
/F.Bārda/
Pasniedz savas rokas pretī
Pasniedz savas rokas pretī,
raupjās saujās sauli sniedz
un, ar savu gaišo smaidu,
vēlreiz bērnam justies liec
Ļauj man vēlreiz iegrimt miegā,
galvu Tavā klēpī likt
un pie seno dienu sapņiem,
tā kā bērnībā, reiz tikt
Ļauj man atcerēties vārdus,
kurus sirdī spēju rast,
tikai, diemžēl, tajās dienās
pateikt nespēju Tev prast
Vēlreiz bērnību ļauj meklēt,
vēlreiz Tavā sirdī smelt,
lai es smago dzīves nastu
spētu viegli plecos celt
Ja man ļautu vēlreiz dzīvot,
vēlreiz mīlestību krāt,
kā visdārgāko no rotām,
Tevi sargātu es, māt!
No viena acu skata
No viena acu skata
Tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda
Viss tālums dzidri skan.
Nekas vairs nav par grūtu,
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.
/J. Ziemeļnieks/
No zieda uz ziedu
No zieda uz ziedu,
No sirds uz sirdi
Lido mīlestība.
Un zieds pēc zieda
Atkal izplaukst,
Un sirds pamostas.
Aiz gaismas mirdz zieds,
Aiz laimes pukst sirds,
Pa pasauli mūžam
Lido mīlestība…
/J.Poruks/
Nezinu vai mīlēt drīkstu tevi Es?
Nezinu vai mīlēt drīkstu tevi Es?
Nezinu vai mīlētu mani Tu?
Zinu tikai to ka mana sirds vēlas Tevi tuvumā just!
Es nezinu ko sirds man vēlas
Es nezinu ko sirds man vēlas,
Tik zinu to, ka grib kaut ko lemt un gūt.
Varbūt šo debesi, šo tāli zilo,
Varbūt ar tevi kopā būt!
Aizver actiņas un smaidi
Aizver actiņas un smaidi,
Sapņi lai mūs projām nes
Turp, kur mīlestības viļņos
Izkustu mums dvēseles.
/J.Poruks/