Nesaki nekā – paklusē

Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Ar tevi ir viegli solī iet,
Ar tevi var skumt un ar tevi var smiet.
Ar tevi prieki divkārši,
Bet bēda, kaut liela, tik pusbēda.
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.

Vakara saule jūrā plūda

Vakara saule jūrā plūda,
Viļņus pie krasta grūda.
Mūs abus apskaloja,
Mana sirds tevi iekāroja.

Vēji maigās smiltis stūma,
Mana sirds palika drūma.
Tu mani mierināji,
bet bēdu nezināji.

Tavs vārds laužas ārā no sirds manas

Tavs vārds laužas ārā no sirds manas,
Vai vēl atceries, ka tur reiz rokas bij tavas.
Tu klausījies manus straujos pukstus,
Un maigā balsī runāji ar mani čukstus.

No manas sirds ārā laužas skumjas,
Tās tālumā gar mums stumjas.
Tu mēģini izprast šo dienu,
Vai atstāsi mani vienu.
/Raivis Raspopovs/

Kas esi tu

Kas esi tu –
Mīlestība? –
Salds brīnuma lāsts –
Un nāves un dzīvības stāsts.

/J.Poruks/

Aizver savas acis

1. Aizver savas acis,
Ienāc manā pasaulē.
Šeit ir smilšu pilis,
Kuras ūdens apskalo.

2. Tik never acis vaļā,
Lai sapnis turpinās.
Tas laimi atnesīs,
Skumjas aiznesīs.

3. Mūsus strīdus jūrā aizskalos,
Uz laimes salu aizpūtīs.
Brīnumbērns tās izlasīs,
Un visus strīdus apturēs.

Piedz.Ienāc manā pasaulē,
Tavas acis mirdzēt sāks.
Prieka asaras raudāsi,
Jo raizes projām ies.

4. Pasaulē ir brīnumbērni,
bērni kas laimi nes.
Laimi bēdas spēj apvietot,
Mīlestību savienot.

5. Atver acis un pasmaidi,
ka esi kopā ar mani.
Neej projām vēl,
Durvis kopā jāaizslēdz.

6. Pasaules durvis aizslēgsim,
Realitāti aptvērsim,
Slēgsim reizē,
Jo tā ir mūsu pasaule.
/Raivis Raspopovs/

Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums,

Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums,
Ka man kauns par viņa milzīgumu.
Es nevaru pierunāt lūpas,
Lai viņasto pasaka.

Es nevaru salīgt ar papīru,
Lai tas viņu paņem.

Un neizsacīts
Tas nevar palikt.

Ar katru sekundi
Vairāk plīst kapilāri,
Kamēr saplīsīs pavisam.

Laikam tas viss
Mēmi krājies pa gadiem,
Apvārtījies ziedputekšņos
Pa priekiem un bēdām
Un tagad pieprasa
Savu reiziun tiesu.

Un stāv tā reize
Pār mani kā šķīlies
Un tagad vairs nedziestošs
Zibens.

Cik negaisies bija jānāk,
Cik zibeņiem bija jāšķiļas,
Lai beidzot tie kļūtu
Nedziestoši!
/Ojārs Vācietis/

Ja es  būtu tava asara.

Ja es  būtu tava asara..
Tad es nolaistos līdz tavām lūpām un noskūpstītu tevi…!
Bet ja tu būtu mana  asara,
Tad es nekad neraudātu, lai nezaudētu tevi..!

test