Ziemassvētku dzejoļi

Labākie Ziemassvētku dzejoļi šeit, nenožēlosi! Ziemassvētku pantiņus, dzejoļus un citus novēlējumus meklē www.apsveikumi.com

Lai rūķis mazs, bet stipru garu

pēc

Lai rūķis mazs, bet stipru garu,
Nes maisu pilnu, lielu svaru,
Būs visiem dāvanas, tik nezin kas,
Tās dabūt cer, vai liels, vai mazs.
Pie sliekšņa noliks, projām muks
Un atkal mežā pēdas juks.
Tad gadu atrast nevarēs,
Pēc gada atkal atrast spēs.
Gaišus, priecīgus Ziemassvētkus gan mazajiem, gan lielajiem!

Atkal svecīšu liesmas

pēc

Atkal svecīšu liesmas
Adventa vainagā plīvo,
Un Ziemassvētku dziesmas
Mūsu lūpās dzīvo.
Četras gaišas dvēselītes
Ar mums sarunājas,
Četras baltas dvēselītes
Jautā- kā mums klājas?
Vai patiesā ticībā esam,
Ziemassvētkus gaidot,
Vai mīlu sev sirdīs nesam,
Tuvāko neatraidot,
Vai varam tiešām no sirds
Lūgt Dievam piedot grēkus,
Vai acīs mums mīļums mirdz,
Uzveicot tumšos spēkus?
Četras gaišas dvēselītes
Silda mūs putenī bargā,
Četras baltas dvēselītes
Mūsu cerības sargā.
(Sarma Upesleja)

Kā pastkartē senā

pēc

Kā pastkartē senā
Pāri sniegotiem kokiem
Uz mijkrēšļa samta
Spīd pilnmēness,
Un zvaigznes ar ābelēm
Sadodas rokās
Un pasauli debesu
klusumā nes.
Kā pastkartē senā
Viz mirdzošā rotā
Gan smildziņa sīka,
Gan čiekurots zars,
Ak, Ziemassvētki,
Jūs tāpēc mums doti,
Uz labo lai mainītos
Cilvēka gars.
/Kornēlija Apšukrūma/

Sidraba mēnestiņš

pēc

Sidraba mēnestiņš
Veļas pa gaisu,
Sētā nāk rūķīts
Ar dāvanu maisu.

Atnāca, nolika
Priekšnamā klusi
Un aizgāja tālāk
Uz kaimiņu pusi.

Ne manīja sētnieks,
Ne ierējās suns,
Bet kur bija tas bijis,
Gaiši iedegās guns.

/V.Plūdonis/

Pieminēt labo un jauko

pēc

Pieminēt labo un jauko
Ziemassvētki mums liek;
Zvaigžņu lukturi laukā,
Egles – svecīšu prieks.

Ziemas saulgriežu dzīlēs
Gaismas sēkliņas dīgst, –
Gādāsim mīlestībā,
Lai viņas neiznīkst.

Mirdzumu acīs un mirdzumu dvēselē

pēc

Mirdzumu acīs un mirdzumu dvēselē,
Veselību pašam un veselus mīļos,
Laiku zvaigžņu skaitīšanai,
Mazus brīnumus ikdienā
Un lielus brīnumus sirdī,
Eņģeli uz pleca un mīļus cilvēkus blakus,
Mīlestību pret Dievu, sevi pašu
Un mīlestību pret pasauli aiz loga !

Ziemelis pār laukiem skrien

pēc

Ziemelis pār laukiem skrien,
Salatēvs pa dubļiem brien,
Elsdams nes tas dāvanmaisu
Un sviedri pludina tam miesu.
Acis aukšup zibšņus raida,
Parādamies sniegu gaida,
Bet lietus mākonis tam sauc –
Jaunaisgads ar sniegu brauc!

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām

pēc

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.

Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.

Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība –
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.

Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.

Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidr(i)s būt,
Jeb vai būs likten\s nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?

Balts sniedziņš snieg uz skujiņam,
Un, maigi dziedot, pulksten\s skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds pukst aplaimota man.
/J.Poruks/