Ziemassvētku dzejoļi

Ceļš nekļūst īsāks mums no labiem vēlējumiem,
Un arī nesamais par gramu vieglāks nepaliek,
Bet labo vēlējumu ceļā ātrāk uzzied ievas
Un ziema mīkstām, siltām pārslām snieg.

Arvien, arvien vēl sapnis sirdi saista
Un augšā ceļ, kas laiku tumsā rakts,
Cik mīļa bij’, cik brīnišķīgi skaista
Reiz bērnu dienās Ziemassvētku nakts!

Kad Ziemassvētku miers,
Lai dvēselē mājo prieks;
Kad klāt ir Jaunais gads,
Lai esi laimīgs pats!
Balti nāca Ziemassvētki,
Dimantiņus kaisīdami;
Lai tā nāktu katra diena,
Sudrabā vizēdama

Šai Ziemassvētku naktī, kad svecītes mirdz,
Saki visu, kas sakāms, saki to no sirds,
Tas palīdzēs ielīksmot, piedot un lūgt,
Tas palīdzēs visiem daudz labākiem kļūt !

Reiz mežā dzima eglīte,
Un kādreiz arī sniga.
Bij sals līdz mīnus divdesmit,
Bet tagad bieza migla.
Tik viens mums visiem palicis,
Ik katru gadu atkal.
Mēs gaidam svētku brīnumu,
To novēlam ikkatram.

Svētki atnāk un aiziet, bet paliek prieks
Par svecēm, egli un dāvanām,
par sirdi, ko cilvēks neaizliedz,
dvēselei mācot būt baltai.
Un tad nav svarīgi:
Ir vai nav sniegs,
Jo ceļš atvērts gaišākām domām…
/M.Svīķe/

Kad Ziemssvētku naktī sāk drebēt jums rūtis,
Tad ziniet – aiz loga sit Ziemsvētku rūķis!
Kas ielaidīs viņu, tas sapratīs pats,
Ka rūķis ja ienāk, būs laimīgs tad gads!
(I.Skapste)

Ziemassvētki drīz jau būs,
Visiem sirdis līksmas kļūs,
Eglīti jau tētis nes,
Mācos dzejolīti es.

Vizuļo istabās puzuri kārti,
Sētās, kur puteņi sniegpārslas jauc,
Celiņi slaucīti, atcelti vārti:
Rakstītās kamanās Ziemassvētki brauc.

Nosūnojušu jumta rindu
Lejā redz jau pavizot,
Vēja liektas akas vindu
Pārnācēju sveicinot.
Mājas krēslu zeltīdama,
Iekšā jautri sprēgā guns,
Tuvu laimi veltīdama,
Līksmas rejas raida suns.
Vecu dūmu smaržas vijas
Še ap tumšām palodām.
Skūpsti, apkampieni mijas
Nu ar smiekliem, valodām.

Lai ilgas pēc Ziemassvētkiem
Tev sniedz mieru, kas iemājotu Tavā sirdī,
Baltas domas un cerības, kas piepildās,
Ticību, kas netiek pievilta,-
Gaišo svētku prieku un ilgstošu mīlestību!