Kas esi tu –
Mīlestība? –
Salds brīnuma lāsts –
Un nāves un dzīvības stāsts.
/J.Poruks/
Mīlestības
Kad mēs tuvu klāt
Kad mēs tuvu klāt
Mūsu sirds mīļi saka jā.
Tu tuvu pienāci un kautrīgi aizgāji
Un tev līdzi mana jautrība.
Dūc sniega bites sirmā ozolā
Dūc sniega bites sirmā ozolā
Un sarmas spīguļi gar logu rūtīm palo,
Tik paskaties: pār taviem sapņiem, darbiem
Dievs dāsni debess svecēm mirdzēt liek,
Lai tici tu, ka jaunā gada takās
Tev spēks un cerība, un mīlestība būs.
/V.Mežnora/
Sieviete — tu esi trausla puķe
Sieviete — tu esi trausla puķe,
Kuru mīlestības reibons šūpo
Smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
Galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete – tu skSieviete — tu esi trausla puķe,
kuru mīlestības reibons šūpo
smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete – tu skaistākā starp puķēm —
Tava zieda kausā ģifts un medus,
un pat eņģelim, kas sniedzas dzert to,
dziļi ceļos vajadzētu pakrist,
gaišo pieri trīs reiz pīšļus skarot,
Sieviete — tu esi skaistākā starp puķēm!
Sieviete — tu esi maija vakars,
kas caur pirkstiem spožas zvaigznes bārsta,
kurām pielīst upe, mežs un sirdis
jaunās, izsalkušās, neprātīgās —
pielīst, pagurst mirdzumā un gaismā.
Sieviete — tu esi gluda čūska,
kas vismīļāki mēdz ritināties
vijolīšu zilos pudurīšos,
cieši slēpjot divstaklaino mēli.
Tikai brīžam pazib skatos tavos
asas, saltas, zilganzaļas acis,
saltās trīsās nodrebinot sirdi.
Sieviete, tu — svešs un blāzmains putnis,
kas ar karstām, mīkstām dūnu krūtīm
sirdīs izperina daudzkrāsainas
teikas, varvīksnas un sapņus — sapņus…aistākā starp puķēm —
Tava zieda kausā ģifts un medus,
Un pat eņģelim, kas sniedzas dzert to,
Dziļi ceļos vajadzētu pakrist,
Gaišo pieri trīs reiz pīšļus skarot,
Sieviete — tu esi skaistākā starp puķēm!
/Fricis Bārda/
Elpot bez tevis var
Elpot bez tevis var,
Var gausi, kā svece plīvot.
Bet nevar degt,
Nevar dzīvot.
Tu domā ka mīlestība ir spēle
Tu domā ka mīlestība ir spēle
Bet tā ir jūtas un sapņi kvēli – tāli
Es guļu tavās rokās
Un mūsu sirdis vienā ritmā pukst
Mūsu jūtas un sapņi ir vienādi
Bet nekā kopīga vairs nevar būt
Katram savs ceļš ejams!
Bet es lidoju pie tevīm
Ar sapņu un cerību spārniem
Pie Tevis!
Es tev nekad neteikšu atnāc.
Es tev nekad neteikšu atnāc.
Bet tas nenozīmē, ka tu nevari nākt.
Vienkārši dažkārt gribas
lai kāds ierodas pats
neaicināts!
Vai atceries to dienu
Vai atceries to dienu,
kad pirmoreiz uzsmaidīji man?
Tad ārā lija lietus,
un spīdēja saule.
Vai atceries to dienu,
kad pirmoreiz tikāmies mēs?
Tad āra plauka ceriņi,
un modās visa daba.
Vai atceries to rītu,
kad pamodies man blakus?
Tad ārā putniņi čivināja,
un gaisā mīla virmoja.
Vai atceries to pavasari,
kas saveda mūs kopā?
Tas saistīja divas sirdis,
ļāva tam laisties kopīgā dejā.
Esi zieds, kas necieš salnu
Esi zieds, kas necieš salnu,
Esi sirds, kas mīlē draugu.
Nesaki nekā – paklusē
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Ar tevi ir viegli solī iet,
Ar tevi var skumt un ar tevi var smiet.
Ar tevi prieki divkārši,
Bet bēda, kaut liela, tik pusbēda.
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Attālums atkal mūs abus šķir
Attālums atkal mūs abus šķir
Tikai tumsā es saucu tavu vārdu
Vienmēr tu!
Pieskaries man un sajūti
Cik vientuļi pukst mana sirds
Ja tas ko mainītu
Tad tu atgrieztos pie manis!
Zaudējot tevi….
Tas nav viegli – būt vienai!
Tā nejutīšos vairs nekad
Kā bija tad kad bijām kopā mēs!
Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums,
Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums,
Ka man kauns par viņa milzīgumu.
Es nevaru pierunāt lūpas,
Lai viņasto pasaka.
Es nevaru salīgt ar papīru,
Lai tas viņu paņem.
Un neizsacīts
Tas nevar palikt.
Ar katru sekundi
Vairāk plīst kapilāri,
Kamēr saplīsīs pavisam.
Laikam tas viss
Mēmi krājies pa gadiem,
Apvārtījies ziedputekšņos
Pa priekiem un bēdām
Un tagad pieprasa
Savu reiziun tiesu.
Un stāv tā reize
Pār mani kā šķīlies
Un tagad vairs nedziestošs
Zibens.
Cik negaisies bija jānāk,
Cik zibeņiem bija jāšķiļas,
Lai beidzot tie kļūtu
Nedziestoši!
/Ojārs Vācietis/
Vakara saule jūrā plūda
Vakara saule jūrā plūda,
Viļņus pie krasta grūda.
Mūs abus apskaloja,
Mana sirds tevi iekāroja.
Vēji maigās smiltis stūma,
Mana sirds palika drūma.
Tu mani mierināji,
bet bēdu nezināji.