Apsveikumi pantiņi dzejoļi
Vai tu zini, eglīte,
Cik tu tagad skaista?
Spožas, spožas liesmiņas
Tavos zaros laistās.
Vai tu zini, eglīte,
Cik mums līksmas sirdis?
Tev mēs dziedam dziesmiņas,
Tu jau viņas dzirdi.
Vai tu zini, eglīte,
Kāpēc mēs tā smaidām?
Pašu Sala tētiņu
Šodien ciemos gaidām.
/Dz. Rinkule—Zemzare/
Gan ar sniegiem, gan ar saliem,
gan ar lauskiem skaļš —
gads ir balts no abiem galiem
un pa vidu zaļš.
Zaļi balti strīpains pīrāgs —
tāds ir katrs gads.
Bet ir diena, kurā tīrāks
vēlies būt tu pats.
Visu atceries, kas bija
un — kā tālāk ies.
Visiem vajag gadu mijā
kaut ko vēlēties.
Augstu zvaigzni, tālu ceļu
tālu pasaulē,
lai nav Jaunā gada meļu,
arī sliņķu nē.
Tik daudz ābolu lai sārto,
ka vairs nav kur bāzt,
un lai saldējumu pārdot
dubultporcijās.
Un lai. . . Par to labāk klusēt:
gan jau dzirdēs gads. . .
Vēlēšanās — tā ir puse,
otra puse — pats.
Tas viss paša ziņā paliek —
prieks būs kluss vai skaļš.
Gads ir balts no abiem galiem
un pa vidu zaļš.
/O. Vācietis/
Lai Ziemassvētku vakars
Atnāk kluss un mierīgs,
Bet Jaunā gadā saule
Zelta graudus katrā dienā sēj…
Kā laimes asaras baltas
Pasaulei pāri krīt sniegs.
Kūst dvēselē bēdas saltas,
Un sirdī ielīst prieks.
Lai naskais rūķis laimi nes,
Līdz malām pilnu maisu.
Un pajūk visas nelaimes
Kā putekļi pa gaisu!
Dūc sniega bites sirmā ozolā
Un sarmas spīguļi gar logu rūtīm palo,
Tik paskaties: pār taviem sapņiem, darbiem
Dievs dāsni debess svecēm mirdzēt liek,
Lai tici tu, ka jaunā gada takās
Tev spēks un cerība, un mīlestība būs.
/V.Mežnora/
Zvaigznes – svecītes debesu eglē –
Dievišķu gaismu pāri mums met,
Svētījot tos, kuri nerimstot meklē
Ceļu, kas dvēseli mūžībā ved.
Pieminēt labo un jauko
Ziemassvētki mums liek;
Zvaigžņu lukturi laukā,
Egles – svecīšu prieks.
Ziemas saulgriežu dzīlēs
Gaismas sēkliņas dīgst, –
Gādāsim mīlestībā,
Lai viņas neiznīkst.
Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.
Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.
Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība –
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.
Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.
Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidr(i)s būt,
Jeb vai būs likten\s nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?
Balts sniedziņš snieg uz skujiņam,
Un, maigi dziedot, pulksten\s skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds pukst aplaimota man.
/J.Poruks/
Sidraba mēnestiņš
Veļas pa gaisu,
Sētā nāk rūķīts
Ar dāvanu maisu.
Atnāca, nolika
Priekšnamā klusi
Un aizgāja tālāk
Uz kaimiņu pusi.
Ne manīja sētnieks,
Ne ierējās suns,
Bet kur bija tas bijis,
Gaiši iedegās guns.
/V.Plūdonis/
Sniegmātes maisam vīle ira,
Sniega pārsliņas bira, bira,
Sniegmāte ķēra,
Pārslas bēra
Atpakaļ maisā, – Visas visapkārt izskrēja gaisā.
Ķer! ķer! ķer! ķer!
Ber! ber! ber! ber!
Ak, tas ir grūti!
Vējiņ, ko pūt?
Kurš sniegmātei palīdzēs tvarstīt?
Kurš vējam pārsliņas bārstīt?
/Rainis/
Pie zaļas egles meža vidū
Balts glaužas Ziemassvētku sniegs.
Lai arī Jaunā gadā būtu
Mums labs un mirdzošs acīs prieks.