Apsveikumi Valentīndienā, valentīndienas pantiņi, valentīndienas dzejoļi ir svētki, kas tiek svinēti 14. februārī katru gadu. Tā ir diena, kurā cilvēki visā pasaulē izrāda savu mīlestību, izsakot savas jūtas pret saviem partneriem, draugiem vai ģimenes locekļiem.
Valentīndienas tradīcijas ietver dāvanu apmaiņu, romantiskus pasākumus un īpašu uzmanību viens otram. Daži populāri dāvanu varianti ir ziedi, šokolāde, kartiņas ar personiskiem vēlējumiem vai rokām darinātas dāvanas.
Šīs dienas izcelsme ir saistīta ar Svēto Valentīnu, par kura dzīvi ir vairākas leģendas. Viena no tām ir saistīta ar Romas impērijas laiku, kurā Valentīns pats atbalstīja laulības, lai jaunieši varētu apprecēties, neskatoties uz imperatora Klaudija II aizliegumu, kurš domāja, ka nekad neprecēti vīrieši ir labāki karavīri.
No viena acu skata
Tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda
Viss tālums dzidri skan.
Nekas vairs nav par grūtu,
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.
/J. Ziemeļnieks/
Tu esi mana saule,
Mana zeme un gaiss,
Tu esi man viss
Uz šīs pasaules!
Tais dienās, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur nav miera man,
Un sirds tad neatplaukst nekādos priekos,
Kā iesists zvaniņš skan.
Tās dienas, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur man saules nav;
Kā izstīdzējis stāds es sevim liekos,
Kas tumsā nomests stāv.
/E. Zālīte/
Kad mēs tuvu klāt
Mūsu sirds mīļi saka jā.
Tu tuvu pienāci un kautrīgi aizgāji
Un tev līdzi mana jautrība.
Elpot bez tevis var,
Var gausi, kā svece plīvot.
Bet nevar degt,
Nevar dzīvot.
Vai atceries to dienu,
kad pirmoreiz uzsmaidīji man?
Tad ārā lija lietus,
un spīdēja saule.
Vai atceries to dienu,
kad pirmoreiz tikāmies mēs?
Tad āra plauka ceriņi,
un modās visa daba.
Vai atceries to rītu,
kad pamodies man blakus?
Tad ārā putniņi čivināja,
un gaisā mīla virmoja.
Vai atceries to pavasari,
kas saveda mūs kopā?
Tas saistīja divas sirdis,
ļāva tam laisties kopīgā dejā.
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Ar tevi ir viegli solī iet,
Ar tevi var skumt un ar tevi var smiet.
Ar tevi prieki divkārši,
Bet bēda, kaut liela, tik pusbēda.
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Vakara saule jūrā plūda,
Viļņus pie krasta grūda.
Mūs abus apskaloja,
Mana sirds tevi iekāroja.
Vēji maigās smiltis stūma,
Mana sirds palika drūma.
Tu mani mierināji,
bet bēdu nezināji.
Es vienmēr būšu pusceļā uz tevi,
Jo mīlestības ceļam gala nav.
/V. Belševica/
Tavs vārds laužas ārā no sirds manas,
Vai vēl atceries, ka tur reiz rokas bij tavas.
Tu klausījies manus straujos pukstus,
Un maigā balsī runāji ar mani čukstus.
No manas sirds ārā laužas skumjas,
Tās tālumā gar mums stumjas.
Tu mēģini izprast šo dienu,
Vai atstāsi mani vienu.
/Raivis Raspopovs/
Kas esi tu –
Mīlestība? –
Salds brīnuma lāsts –
Un nāves un dzīvības stāsts.
/J.Poruks/
1. Aizver savas acis,
Ienāc manā pasaulē.
Šeit ir smilšu pilis,
Kuras ūdens apskalo.
2. Tik never acis vaļā,
Lai sapnis turpinās.
Tas laimi atnesīs,
Skumjas aiznesīs.
3. Mūsus strīdus jūrā aizskalos,
Uz laimes salu aizpūtīs.
Brīnumbērns tās izlasīs,
Un visus strīdus apturēs.
Piedz.Ienāc manā pasaulē,
Tavas acis mirdzēt sāks.
Prieka asaras raudāsi,
Jo raizes projām ies.
4. Pasaulē ir brīnumbērni,
bērni kas laimi nes.
Laimi bēdas spēj apvietot,
Mīlestību savienot.
5. Atver acis un pasmaidi,
ka esi kopā ar mani.
Neej projām vēl,
Durvis kopā jāaizslēdz.
6. Pasaules durvis aizslēgsim,
Realitāti aptvērsim,
Slēgsim reizē,
Jo tā ir mūsu pasaule.
/Raivis Raspopovs/
Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums,
Ka man kauns par viņa milzīgumu.
Es nevaru pierunāt lūpas,
Lai viņasto pasaka.
Es nevaru salīgt ar papīru,
Lai tas viņu paņem.
Un neizsacīts
Tas nevar palikt.
Ar katru sekundi
Vairāk plīst kapilāri,
Kamēr saplīsīs pavisam.
Laikam tas viss
Mēmi krājies pa gadiem,
Apvārtījies ziedputekšņos
Pa priekiem un bēdām
Un tagad pieprasa
Savu reiziun tiesu.
Un stāv tā reize
Pār mani kā šķīlies
Un tagad vairs nedziestošs
Zibens.
Cik negaisies bija jānāk,
Cik zibeņiem bija jāšķiļas,
Lai beidzot tie kļūtu
Nedziestoši!
/Ojārs Vācietis/
Ja es būtu tava asara..
Tad es nolaistos līdz tavām lūpām un noskūpstītu tevi…!
Bet ja tu būtu mana asara,
Tad es nekad neraudātu, lai nezaudētu tevi..!
Tavi apskāvieni ir mans apģērbs,
Tavi skūpsti ir visa dzīve mana,
Tavs acu skatiens – mana apskaidrība,
Mūsu mīlēšanās – mana nevainība…
Tavas uzrauktās uzacis – mans smaids,
Tavas vaigu bedrītes – mana simpātija,
Tavas stiprās rokas – mana drošība,
Tu vienīgais un īstais – mana mūža mīlestība…
Par naudu var nopirkt māju, bet ne mājas.
Var nopirkt gultu, bet ne miegu.
Var nopirkt pulksteni, bet ne laiku.
Pat var nopirkt grāmatu, bet ne zināšanas.
Par naudu var nopirkt amatu, bet ne cieņu.
Par to var nopirkt seksu, bet ne mīlestību.
…un vēl ir milzums lietu, kuras nav iespējams nopirkt.
PAR NAUDU NEVAR NOPIRKT LAIMI. Un dzīvesprieku arī nevar nopirkt. Visskaistākais un labākais ir tīra un nesamākslota iekšējā pasaule, kuru mēs viens otram nepiespiesti atklājam un dāvājam. Vai tas nav jauki?! Un vai tad tā nav laime?! Nu mīlu Tevi, Mīļumiņ manu.
Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, –
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.
Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.
Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.
Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.
/Imants Ziedonis/
Mūsu dzīve kā pastaiga,
Četri soļi nu sperti,
Vēl tik daudz mums kopa iet,
Un nepagurt aiz nespēka!
Lai stiprina mūsu ceļu,
Mūsu kopīgā mīlestība,
Vienam pret otru!
Man gribētos Tevi vest un vest
Pa tumšzilām sapņu pļavām
Man gribētos Tevi satvert un nest
Uz debesīm tavām un manām.
Jau tik daudz kopīgu mirkļu,
Dāvājam viens otram.
Vēl tik daudz ko gribas pateikt,
Tik daudz ko gribas sniegt,
Sagādāt prieku viens otram,
Būt kopā vienam ar otru
Un izbaudīt to, kas ir dots,
Dots pats skaistakais
Mīlēt vienam otru.
Lai modina rīts Tevi ļoti mīļi,
Un noliek uz gultas saules šķīvi,
Kas smaržo pēc sapņa un iedomu vīna,
Un arī pēc mīlas vitamīna!
Nezinu vai mīlēt drīkstu tevi Es?
Nezinu vai mīlētu mani Tu?
Zinu tikai to ka mana sirds vēlas Tevi tuvumā just!
No zieda uz ziedu,
No sirds uz sirdi
Lido mīlestība.
Un zieds pēc zieda
Atkal izplaukst,
Un sirds pamostas.
Aiz gaismas mirdz zieds,
Aiz laimes pukst sirds,
Pa pasauli mūžam
Lido mīlestība…
/J.Poruks/
Es labprāt Tevi mīļi glāstītu
Un par mīlestību stāstītu.
Un kā mazu mīļu lācenīti ieaijātu
Un pasaciņu tev stāstītu.
Ir vārdi ko teikt,
Ir saullēkts ko sveikt,
Ar aukstām lūpām saki to,
Ar siltām plaukstām gaidi to,
Lai arī cik skaļa tev balss,
Vienmēr tevi apskaus klusums kluss,
Vienmēr būs uz ko atskatīties,
Un es, kura acīs apmaldīties,
Mīlēt un pēc labāka tiekties,
Novēlu tev ar pagātni nesatikties.
Viens zelta stars
Lai tieši tavā sirdī krīt,
Jo sirds ir tā vieta
Kur MĪLESTĪBA mīt.
Velc, Laimiņa, zīda tīklu
Pāri visu pagalmiņu,
Lai rakstā saskanēja
Mūsu dzīves gājumiņš.
Es nezinu ko sirds man vēlas,
Tik zinu to, ka grib kaut ko lemt un gūt.
Varbūt šo debesi, šo tāli zilo,
Varbūt ar tevi kopā būt!
Es mīlu tāpēc, ka starp mums ir aiza;
Kur visi izdzirdamie soļi gaist.
Es mīlu tādēļ,ka starp mums ir vārdi;
Kuri neizteikti dziļi krūtīs kaist.
Es mīlu tādēļ, ka tik vēja šalkās ir mūsu satikšanās prieka zvans un tādēļ, ka tu šodien mani mīli,
Bet rīt varbūt jau nebūsi mans.
Es mīlu tādēļ,ka šai mīlas dziesmai
Ir gaviļu un reizē moku takts
Un,ka starp manu un tavu dienu lauž visus tiltus bezgalīga nakts!
Dievam tika, ļaudīm žēl,
Ka mēs mīļi dzīvojam;
Dzīvosim vēl mīļāk,
Būs ļaudīm vēl žēlāk.
Sieviete — tu esi trausla puķe,
Kuru mīlestības reibons šūpo
Smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
Galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete – tu skSieviete — tu esi trausla puķe,
kuru mīlestības reibons šūpo
smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete – tu skaistākā starp puķēm —
Tava zieda kausā ģifts un medus,
un pat eņģelim, kas sniedzas dzert to,
dziļi ceļos vajadzētu pakrist,
gaišo pieri trīs reiz pīšļus skarot,
Sieviete — tu esi skaistākā starp puķēm!
Sieviete — tu esi maija vakars,
kas caur pirkstiem spožas zvaigznes bārsta,
kurām pielīst upe, mežs un sirdis
jaunās, izsalkušās, neprātīgās —
pielīst, pagurst mirdzumā un gaismā.
Sieviete — tu esi gluda čūska,
kas vismīļāki mēdz ritināties
vijolīšu zilos pudurīšos,
cieši slēpjot divstaklaino mēli.
Tikai brīžam pazib skatos tavos
asas, saltas, zilganzaļas acis,
saltās trīsās nodrebinot sirdi.
Sieviete, tu — svešs un blāzmains putnis,
kas ar karstām, mīkstām dūnu krūtīm
sirdīs izperina daudzkrāsainas
teikas, varvīksnas un sapņus — sapņus…aistākā starp puķēm —
Tava zieda kausā ģifts un medus,
Un pat eņģelim, kas sniedzas dzert to,
Dziļi ceļos vajadzētu pakrist,
Gaišo pieri trīs reiz pīšļus skarot,
Sieviete — tu esi skaistākā starp puķēm!
/Fricis Bārda/
Es lūdzu Dieviņam ūdeni,
Viņš dāvāja okeānu.
Es lūdzu Viņam ziedu
Un Viņš dāvāja rožu dārzu.
Es lūdzu Viņam laimi
Un Viņš man dāvāja Tevi!
Šodien saule, šodien saule,
Šodien saules vajadzēja:
Lai spīdēja, lai sildīja,
Kopā mūžu dzīvojot.
Aizver actiņas un smaidi,
Sapņi lai mūs projām nes
Turp, kur mīlestības viļņos
Izkustu mums dvēseles.
/J.Poruks/
Enģelītis pa gaisu trauc,
Visus šodien mīlēt sauc!
Mīlestības bultas saldas,
Lai Tev garām neaiztraucas!