Valentīndiena

Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums,
Ka man kauns par viņa milzīgumu.
Es nevaru pierunāt lūpas,
Lai viņasto pasaka.

Es nevaru salīgt ar papīru,
Lai tas viņu paņem.

Un neizsacīts
Tas nevar palikt.

Ar katru sekundi
Vairāk plīst kapilāri,
Kamēr saplīsīs pavisam.

Laikam tas viss
Mēmi krājies pa gadiem,
Apvārtījies ziedputekšņos
Pa priekiem un bēdām
Un tagad pieprasa
Savu reiziun tiesu.

Un stāv tā reize
Pār mani kā šķīlies
Un tagad vairs nedziestošs
Zibens.

Cik negaisies bija jānāk,
Cik zibeņiem bija jāšķiļas,
Lai beidzot tie kļūtu
Nedziestoši!
/Ojārs Vācietis/

Ja es  būtu tava asara..
Tad es nolaistos līdz tavām lūpām un noskūpstītu tevi…!
Bet ja tu būtu mana  asara,
Tad es nekad neraudātu, lai nezaudētu tevi..!

Tavi apskāvieni ir mans apģērbs,
Tavi skūpsti ir visa dzīve mana,
Tavs acu skatiens – mana apskaidrība,
Mūsu mīlēšanās – mana nevainība…

Tavas uzrauktās uzacis – mans smaids,
Tavas vaigu bedrītes – mana simpātija,
Tavas stiprās rokas – mana drošība,
Tu vienīgais un īstais – mana mūža mīlestība…

Par naudu var nopirkt māju, bet ne mājas.
Var nopirkt gultu, bet ne miegu.
Var nopirkt pulksteni, bet ne laiku.
Pat var nopirkt grāmatu, bet ne zināšanas.
Par naudu var nopirkt amatu, bet ne cieņu.
Par to var nopirkt seksu, bet ne mīlestību.
…un vēl ir milzums lietu, kuras nav iespējams nopirkt.

PAR NAUDU NEVAR NOPIRKT LAIMI. Un dzīvesprieku arī nevar nopirkt. Visskaistākais un labākais ir tīra  un nesamākslota iekšējā pasaule, kuru mēs viens otram nepiespiesti atklājam un dāvājam. Vai tas nav jauki?! Un vai tad tā nav laime?! Nu mīlu Tevi, Mīļumiņ manu.

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, –
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.
/Imants Ziedonis/

Mūsu dzīve kā pastaiga,
Četri soļi nu sperti,
Vēl tik daudz mums kopa iet,
Un nepagurt aiz nespēka!
Lai stiprina mūsu ceļu,
Mūsu kopīgā mīlestība,
Vienam pret otru!

Man gribētos Tevi vest un vest
Pa tumšzilām sapņu pļavām
Man gribētos Tevi satvert un nest
Uz debesīm tavām un manām.

Jau tik daudz kopīgu mirkļu,
Dāvājam viens otram.
Vēl tik daudz ko gribas pateikt,
Tik daudz ko gribas sniegt,
Sagādāt prieku viens otram,
Būt kopā vienam ar otru
Un izbaudīt to, kas ir dots,
Dots pats skaistakais
Mīlēt vienam otru.

Lai modina rīts Tevi ļoti mīļi,
Un noliek uz gultas saules šķīvi,
Kas smaržo pēc sapņa un iedomu vīna,
Un arī pēc mīlas vitamīna!

Nezinu vai mīlēt drīkstu tevi Es?
Nezinu vai mīlētu mani Tu?
Zinu tikai to ka mana sirds vēlas Tevi tuvumā just!

No zieda uz ziedu,
No sirds uz sirdi
Lido mīlestība.
Un zieds pēc zieda
Atkal izplaukst,
Un sirds pamostas.
Aiz gaismas mirdz zieds,
Aiz laimes pukst sirds,
Pa pasauli mūžam
Lido mīlestība…
/J.Poruks/

Es labprāt Tevi mīļi glāstītu
Un par mīlestību stāstītu.
Un kā mazu mīļu lācenīti ieaijātu
Un pasaciņu tev stāstītu.

Ir vārdi ko teikt,
Ir saullēkts ko sveikt,
Ar aukstām lūpām saki to,
Ar siltām plaukstām gaidi to,
Lai arī cik skaļa tev balss,
Vienmēr tevi apskaus klusums kluss,
Vienmēr būs uz ko atskatīties,
Un es, kura acīs apmaldīties,
Mīlēt un pēc labāka tiekties,
Novēlu tev ar pagātni nesatikties.