Apsveikumi kāzās, kāzu jubilejās, novēlējumi kāzās.
Lai ceļš, ko ejat jūs, pret kalnu nebeidz vīties,
Lai pietiek spēka, gudrības jums nekļūdīties!
Lai skatiens skaidri redz, ja asāks gadās līkums,
Un to, kas īsti liels, lai neizposta sīkums!
Lai jūtas dziļākās ar gadiem neizzustu
Un cilvēks cilvēkā, lai ceļa biedru justu!
Šis ceļš, ko ejat jūs pret kalnu nebeigs vīties,-
Lai pietiek gudrības un spēka nekļūdīties!
Tiem gariem gadiem,
Ko par mūžu sauc,
Tu lemta man, es tev,
Un tas ir ļoti daudz.
Kur draudzība sākas, to neteic neviens,
Un kādēļ lai vārdos to saka?
Bij gājēji divi, bet lielceļš bij viens,
Un pēkšņi tie atrodas blakus.
Lai Tavas domas ir manējās
Un mani sapņi ir Tavējie.
Lai Tavas mājas ir manējās,
Veiksmes un neveiksmes – mūsējās.
Pavadi mani no ausmas līdz rietam,
Nezūdi naktī, kas spītīgi tumst.
Paliec pie manis par mūžīgo zvaigzni,
Bezgalīgs plašums ir jāapgūst mums.
Nu gads jau pagājis.
Nu gads jau pagājis kā viena diena.
Kā diena, kad gadalaiki steigā mainās,
Te sniegi snieg, te mīlestība atkal silda.
Pat negaisi, kas centās nomākt gaišo debess pļavu,
Krīt ceļos mīlestības smaida priekšā.
Nu gads jau pagājis,
Un liekas, vēl vakar stāvējām mēs Kristus priekšā,
Tai svētā klusumā kas skāva mūs.
Vai tās bij sveču liesmas?
Vai mīlestības patiess prieks?
Kas mirdzēja Tev asarā uz vaiga,
tai brīdī, kad mēs klusi teicām JĀ…
Lai mūžam nerimst mīlestība mūsu
Un solijums ko devām mēs…
Kā koku saknes sasien mezglā zeme,
Un zirneklītis savu tīklu auž,
Tā mūsu dzīves kopā saista
Mūsu mīlestības brīnums mazs…
Tagad mums jādala smiekli un asaras,
Saule, mēness, ziemas un vasaras,
Septiņas dienas, rīti un vakari…
Jādala viss, ko var dalīt un dot.
Lai kāzu diena cauri gadu tālēm
Kā cerība, kā balta bura peld
Un laimes ceļā lai tā neizbalē
Tāpat kā gredzenos dzirkst zelts.
Šodien baltu ziedu klēpi
Dzīvei mīla pretī sniegs,
Lai jums katrā dzīves stundā
Būtu liels un patiess prieks.
Lai jums, jauno dzīvi sākot,
Mīlestības nepietrūkst,
Saticības – vētrām nākot,
Pacietības – diendienā!
Savienotas sirdis, rokas,
Ceļš nu viens un mērķis viens,
Divas takas kopā lokās,
Šķetināts jauns pavediens!
Slēgta ir šī derība
Mīlestībā, cerībā!
Mīla ar mīlu, kad satiekas, –
Tai nevajag gaismas, ne atļaujas,
Tā nebīstas velnu, ne veļu.
Tā klusi klusiņiem solīšiem prot,
Ar kaķīša pēdiņām izlaipot,
Pa nepazīstamu ceļu.
Pa ceļu šodien divi aiziet,
Un sākas tūkstošgadīgs stāsts
Par to, kā vienā mirklī raizes
Spēj aizdzīt mīļu roku glāsts.
Tie soļo blakus tuvu, tuvu,
Un mākoņi pār galvām slīd.
Ir neaptverams viņu guvums,
Ja saule tieši sirdīs spīd.
Ar gadiem mainās viss uz zemes,
Daudz lielāks un daudz skaistāks kļūst.
Vērš visu apkārt laika lemess,
Tik mīlestība ir un būs.
(A.Auziņš)
Un tas vislielākais guvums
Kopīgā mūžā tavā un manā
Ir divu cilvēku tuvums,
Uzticība un saprašanās.
Tā esot teicis pats Dievs,
Nav labi tas, ka cilvēks viens,
Diviem vieglāk velnu dzīt,
Dzīves džungļos taku mīt…
Lai kopīgs ceļš kā stipra dzija
Caur visu mūžu klusi stīdz,
Lai mīlai nenākas teikt: ” bija “,
Lai saule vienmēr nāk jums līdz!
Jums pirkstā šodien
Uzlikts zelta gredzens
Tas nav tik vienkārši,
Kā dažbrīd šķiet,
Jo gadās-zelta gredzens nospiež,
Kad pienākas ar to diendienā iet.
Lai domas nerodas
To noņemt, noslēpt
Un tālāk ceļu nostaigāt bez tā,
Lai gredzens paliek pirkstā visu mūžu
Un mirdzēt spēj pat dzīves vakarā.
Kāzu dienā.
Lai mīlestība nezaudētu krāsas,
Kad gadi projām tā kā dzērves iet,
No Gaujas ievu baltumu pa lāsei
Jūs katru pavasari pasmeliet.
Pa lāsei zaļuma no ozoliem un kļavām,
Ap Gaujienu, kas ciešā lokā stāv,
Un debesis no vizbulīšu gravām
Un sudrabu, kas viļņu tīnēs blāv.
Lai mīlestība nezaudētu krāsas,
Kad reizēm logā būs vien pelēks rīts,
Tai vajag arīspožu bērza tāsi
Un ugunīgās pīlādžogu spīts.
Lai mīlestība krāsas nezaudētu,
Tīrs vienmēr jāuztur tas skaidravots,-
Caur kuru siržu tuvība top svēta
Ar to, kas otram mīlot vairāk dots.
(K.Apškrūma)
Mainieties gredzeniem saulrietā.
Veidojiet pamatus mājvietā.
Gredzenā laime ir jāizbur.
Mājvietā pavards jums jāiekur.
Šo balto dienu glabājiet sev sirdīs –
Tā šodien ir kā tikko plaucis zieds.
Lai diena šī Jums cauri mūžam staro,
Lai visa dzīve Jums kā gaišs un saulains rīts!
/Vēsma Kokle-Līviņa/
Šodien baltu ziedu klēpi
Dzīvei mīla pretī sniegs,
Lai jums katrā dzīves stundā
Būtu liels un paties prieks.
To mīlas dzirksteli, kas sirdī krita,
No dzīves aukstiem vējiem sargājiet.
Lai nedziest tā, lai neiedegas cita,-
Ceļš, kopā sākts, līdz galam jānoiet.
Vijiet kopā dzīves audus
Zeltītiem ziediņiem.
Tā kā šodien visu mūžu
Roku rokā staigājiet.
To mīlas dzirksteli, kas sirdī krita,
No dzīves aukstiem vējiem sargājiet.
Lai nedziest tā, lai neiedegas cita,-
Ceļš, kopā sākts, līdz galam jānoiet.
Šī varbūt skaistākā no dienām
Kas mūžā bijušas un būs.
Tā divas upes saplūst vienā
Un viena straume tālāk plūst!
Nu kopā dzīvē divi aiziet,
Un sākas vēl viens senais stāsts –
Par to, kā bēdas, rūpes, raizes
Var kliedēt mīļu roku glāsts.
Balta, balta šodien diena,
Laikam divas saules spīd,
Jūsu mīlas pilnās sirdīs
Silts un zeltains mirdzums krīt.
Saudzējiet šo gaismu abi,
Draugi patiesi to vēl!
Lai tā arī vētrai dunot,
Sirdī gaiši, gaiši kvēl!
Tad Jūs nenobiedēs vecums,
Tad ik diena prieku dos,
Kāpjot augstā gadu kalnā
Mīla ceļu apgaismos!
Es šodien tevi vedīšu pie rokas,
Tu vaļā nelaid, stingri turi ciet,
Pa diviem tomēr gaita vieglāk sokas,
Jo vajag ilgi, ļoti tālu iet.
Nu Jūs ieburti viens otra gredzenā,
Dzīves zelta gredzenā slēgti.
Nu Jums kopīgas dienas un nedienas,
Pusnakts tumsa un saules lēkti.
Vieglu taku, raitu soli
Divatā staigājot,
Lai netrūkst mīļu vārdu
Visu mūžu dzīvojot.