Kāzas un kāzu jubilejas

Kur draudzība sākas, to neteic neviens,
Un kādēļ lai vārdos to saka?
Bij gājēji divi, bet lielceļš bij viens,
Un pēkšņi tie atrodas blakus.

Lai Tavas domas ir manējās
Un mani sapņi ir Tavējie.
Lai Tavas mājas ir manējās,
Veiksmes un neveiksmes – mūsējās.

Pavadi mani no ausmas līdz rietam,
Nezūdi naktī, kas spītīgi tumst.
Paliec pie manis par mūžīgo zvaigzni,
Bezgalīgs plašums ir jāapgūst mums.

Nu gads jau pagājis.
Nu gads jau pagājis kā viena diena.
Kā diena, kad gadalaiki steigā mainās,
Te sniegi snieg, te mīlestība atkal silda.
Pat negaisi, kas centās nomākt gaišo debess pļavu,
Krīt ceļos mīlestības smaida priekšā.
Nu gads jau pagājis,
Un liekas, vēl vakar stāvējām mēs Kristus priekšā,
Tai svētā klusumā kas skāva mūs.
Vai tās bij sveču liesmas?
Vai mīlestības patiess prieks?
Kas mirdzēja Tev asarā uz vaiga,
tai brīdī, kad mēs klusi teicām JĀ…
Lai mūžam nerimst mīlestība mūsu
Un solijums ko devām mēs…
Kā koku saknes sasien mezglā zeme,
Un zirneklītis savu tīklu auž,
Tā mūsu dzīves kopā saista
Mūsu mīlestības brīnums mazs…

Tagad mums jādala smiekli un asaras,
Saule, mēness, ziemas un vasaras,
Septiņas dienas, rīti un vakari…
Jādala viss, ko var dalīt un dot.

Lai kāzu diena cauri gadu tālēm
Kā cerība, kā balta bura peld
Un laimes ceļā lai tā neizbalē
Tāpat kā gredzenos dzirkst zelts.

Šodien baltu ziedu klēpi
Dzīvei mīla pretī sniegs,
Lai jums katrā dzīves stundā
Būtu liels un patiess prieks.

Lai jums, jauno dzīvi sākot,
Mīlestības nepietrūkst,
Saticības – vētrām nākot,
Pacietības – diendienā!

Savienotas sirdis, rokas,
Ceļš nu viens un mērķis viens,
Divas takas kopā lokās,
Šķetināts jauns pavediens!
Slēgta ir šī derība
Mīlestībā, cerībā!

Mīla ar mīlu, kad satiekas, –
Tai nevajag gaismas, ne atļaujas,
Tā nebīstas velnu, ne veļu.
Tā klusi klusiņiem solīšiem prot,
Ar kaķīša pēdiņām izlaipot,
Pa nepazīstamu ceļu.

Pa ceļu šodien divi aiziet,
Un sākas tūkstošgadīgs stāsts
Par to, kā vienā mirklī raizes
Spēj aizdzīt mīļu roku glāsts.
Tie soļo blakus tuvu, tuvu,
Un mākoņi pār galvām slīd.
Ir neaptverams viņu guvums,
Ja saule tieši sirdīs spīd.
Ar gadiem mainās viss uz zemes,
Daudz lielāks un daudz skaistāks kļūst.
Vērš visu apkārt laika lemess,
Tik mīlestība ir un būs.
(A.Auziņš)

Un tas vislielākais guvums
Kopīgā mūžā tavā un manā
Ir divu cilvēku tuvums,
Uzticība un saprašanās.

Tā esot teicis pats Dievs,
Nav labi tas, ka cilvēks viens,
Diviem vieglāk velnu dzīt,
Dzīves džungļos taku mīt…