Zaķīts aiziet čiku-čaku
Svilpodams pa meža taku!
Tas groziņā nes lielu prieku,
Izdalīdams to kā nieku!
Elīna Vennere
Zaķīts aiziet čiku-čaku
Svilpodams pa meža taku!
Tas groziņā nes lielu prieku,
Izdalīdams to kā nieku!
Elīna Vennere
Klausījosi, brīnījosi,
Kas aiz kalna gavilēja:
Lieldieniņa braukšus brauca,
Asnus veda vezumāi.
Apsaāvu baltas kājas,
Sasukāju gludu galvu:
Lielas dienas rītiņš bija,
Tad gribēju smuka būt.
Lielas dienas, Lielas dienas,
Cepiet raušus krāsnīnās;
Raudziet alu, vāriet olas,
Lai es varu priecāties!
Es neiešu ne ar vienu
Šūpolēs šūpoties;
Ieš` ar savu bāleliņu,
Tas man’ viegli pašūpos.
Eit` projām, Lieldieniņas,
Ar baltām oliņām,
Es gaidīšu Jurģa dienu
Ar zaļo rudzzālīti.
Trīs gadiņi pieminēju,
Kur Lieldienu šūpojos:
Ne tur auga zaļa zāle,
Ne sarkans āboliņš.
Zaķim šodien botas kājās,
Iegriežas viņš visās mājās.
Dala pūpolus un olas,
Lai ir galvā labas domas
Nepadodies, tautu dēls,
Vīru svētkus svinēdams,
Sit citiem olas pušu,
Lai plīst čaulas brakšķēdamas!
Glabāsim Lieldienu saulīti sirdīs,
Glabāsim Lieldienu prieku arvien,
Lai pazūd tumsa, kas dvēseles tirdī.
Lieldienu saule lai atspīd arvien.
Var vista olai lepoties:
Nu uzzināju cepoties,
Ko nezināju dēdama –
Es arī esmu ēdama!
Mīksts un apaļš šis tik smaida.
Pūpolītis svētkus gaida.
Kadiķītis blakus smej,
Saule pāri starus lej.
Svētkos olas katrā stūrī-gultā,
Dārzā, putnu būrī.
Kas mums tās ir atnesis?
Tas jau mūsu garausis!