Izlaiduma, skolas

Tā aizies gadi, aizies dienas,
Tā aizies viss, kas kādreiz bijis skaits,
Bet pāri paliks atmiņas tik vienas –
Visskaistākais ir tomēr skolas laiks!

Mazliet skumji ap sirdi mums visiem,
Skolas durvis kad aizveras ciet,
Saucot klasē, zvans atskanēs citiem,
Dzīve aicina tālāk mums iet.

Ej, nešaubies, ceļš labi sācies,
No Tevis dzīve prasīs daudz.
Ej, mūžu dzīvo, mūžu mācies,
Un visu mūžu audz.

Zvana Tev šobrīd svētku brīdi.
Ik gads Tavā gaitā nav bijis par lieku,
Nesis gan rūpes, gan dzīvesprieku.
Tīrumam līdzīgs tavs darbīgais mūžs-
Ražens gan svelmē, gan vēji kad pūš.
Atceries, priecājies, rītdienu sveic.
Ieklausies – Visi paldies Tev teic.

…Šeit mēs atnācām sen,
Vēji lapas kad dzen,
Šeit mēs sapņus par nākotni vijām,
Taču sirdis varbūt
Tikai šķiroties jūt
To, cik dārgi viens otram mēs bijām!

Draugs, paies skolas gadi
Un tālēs aizsauks mūs,
Bet senie skolas zvani
Vēl atmiņās mums būs.

Šodien savādāk kā citām dienām
Savas klases durvis aizveram.
Šodien kādu mezglu cieši sienam-
Visu mūžu sirdī vieta tam.
Vēl pa zilām skurbinošam ārēm
Baltos ceļos baltas domas skrien.
Tomēr cauri silto ziedu ceriem
Savāds mulsums tavu sirdi sien.
Rīt uz citu pusim ceļi vedīs,
Laikam līdzi mainīsies tu pats,
Tāpēc šodien saki klusu paldies
Skolai pirmajai, kur gājiens sākts.

Kad ābeļziedos saule smejas,
Un dārzos tulpju krāsas auž.
Mazliet ir bēdīgas mums sejas,
Par šķiršanos šī diena pauž.

Mēs bērnudārzam sveikas sakām,
Tās durvis tūlīt vērsies ciet,
Pa pasaku un rūķu takām,
Aiz kurām varējām mēs iet.

Mūs mīļās fejas pavadīja,
Ak, to šai namā ir tik daudz!
Ja kādam asariņa lija,
Tad ilgi raudāt nebij ļauts.

Jo noglāstīja mīļas rokas,
Jo sasildīja silta balss,
Te plaucēt prata saules koku,
Pat tad, kad laukā sprēgā sals.

No bērnudārza projām ejot,
Kā taurenis uz pleca būs.
Mums atmiņas par labām fejām,
Kas, protams, esiet visas Jūs.