Mīlestības apsveikumi, apliecinājumi, mīlestības dzejoļi un pantiņi.
Dūc sniega bites sirmā ozolā
Un sarmas spīguļi gar logu rūtīm palo,
Tik paskaties: pār taviem sapņiem, darbiem
Dievs dāsni debess svecēm mirdzēt liek,
Lai tici tu, ka jaunā gada takās
Tev spēks un cerība, un mīlestība būs.
/V.Mežnora/
Kas esi tu –
Mīlestība? –
Salds brīnuma lāsts –
Un nāves un dzīvības stāsts.
/J.Poruks/
Mana sirds ir sāpju pilna
Alkstu es pēc tevīm ļoti
Manu sirdi salauzis tu esi
Bet man nav spēka cīnīties
Nezinu vai mīlu tevi…..
Nezinu vai gribu tevi….
Bet pēc tevīm ilgojos es ļoti!
Laikam tomēr MĪLU TEVI…!
Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, –
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.
Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.
Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.
Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.
/Imants Ziedonis/
1. Aizver savas acis,
Ienāc manā pasaulē.
Šeit ir smilšu pilis,
Kuras ūdens apskalo.
2. Tik never acis vaļā,
Lai sapnis turpinās.
Tas laimi atnesīs,
Skumjas aiznesīs.
3. Mūsus strīdus jūrā aizskalos,
Uz laimes salu aizpūtīs.
Brīnumbērns tās izlasīs,
Un visus strīdus apturēs.
Piedz.Ienāc manā pasaulē,
Tavas acis mirdzēt sāks.
Prieka asaras raudāsi,
Jo raizes projām ies.
4. Pasaulē ir brīnumbērni,
bērni kas laimi nes.
Laimi bēdas spēj apvietot,
Mīlestību savienot.
5. Atver acis un pasmaidi,
ka esi kopā ar mani.
Neej projām vēl,
Durvis kopā jāaizslēdz.
6. Pasaules durvis aizslēgsim,
Realitāti aptvērsim,
Slēgsim reizē,
Jo tā ir mūsu pasaule.
/Raivis Raspopovs/
Kā lai zinu, ka tie nav meli
To, ko stāsti tu
Bet es zinu, ka mīlu tevi
Un to no tevis neslēpšu.
Es tev nekad neteikšu atnāc.
Bet tas nenozīmē, ka tu nevari nākt.
Vienkārši dažkārt gribas
lai kāds ierodas pats
neaicināts!
Es mīlu tevi mans princi,
Jo tu man esi visdārgākais
Es skūpstu tavas lūpas
Tavas lūpas ir tik saldas
Kā putukrējums zemenēs
Es pieglaužos tev cieši,
Jo dievinu tevi
Tu man esi vissvarīgākais dzīvē.
Es Tevi mīlu!
Tam ticēt negribu, bet tomēr zinu.
Es Tevi mīlu!
To noliedzu, bet dzirdēt gribu.
Es Tevi mīlu!
To dzirdot, atkal Tevī grimstu.
Es Tevi mīlu!
To liedzot, sirds man pukstēt stātu.
Es Tevi mīlu!
Tas tiešām izteikt daudz man ļautu.
Es Tevi mīlu!
Ja to dzirdētu, tad Tevi paturētu.
Es Tevi mīlu!
Es to Tev vienai pateikt spētu.
Es Tevi mīlu!
To saku Tev es tagad – jo tomēr zinu.
Es Tevi mīlu!
/Simors Langs/
Piedod man kad šodien nāku,
Manas kājas šurpu nes.
Vakar pārāk ātri gāju
Izmežģīju labo kāju.
Simtiem vārtu tev ir teikti
Simtiem darbu priekš tevis veikti,
Bet es domāju, ka ar vienu
Skūpstu iegūtu tavu cieņu.
Es mīlu tavas acis.
Tajās kā egles čiekuru
Sauli kaļ dzenis.
Un es mīlu tavas acis,
Kad tajās uzlec mēness.
Tad viņas tumšas un platas
Manī skatās un brīnās.
Es mīlu tavas acis,
Kad tajās saule ar mēnesi cīnās.
Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā čūskas divas
Guļ izmisušas un aukstas,
It kā nemaz nebūtu dzīvas.
Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā lāzeri divi
Izdeg un izskrien
Caur manu dzīvi.
Bet visvairāk es mīlu, kad tavās acīs
Dzenis sauli kā čiekuru kaļ
Un zelta sēkliņas mazas
Birst dvēselē atpakaļ.
Mazas zelta sēkliņas birst…
Es to nomodā redzu un miegā.
Reizēm kāda sēkliņa iekrīt
Arī pie manis sniegā.
/Imants Ziedonis/
Lūgs Tevi mēmi katra siena
Un pirmie putni skaļi lūgs
Lai tajā vājprātīgā dienā
Man Tavas elpas nepietrūkst
Nāc, savā svelmē apsvilini
Lai kļūst par zvanu manī pliens
Jo burvestību, ko tu zini,
Uz zemes nezin cits neviens.
Man gribējās tevi ieaijāt,
Kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Man lūgšanu gribējās pār tevi klāt
Kā zaļsirmu vakaru maijā.
Man gribētos tevi vest un vest
Pa tumšzilām sapņu pļavām.
Man gribētos tevi uz spārniem nest
Uz debesīm – manām un tavām…
/Fricis Bārda/
Ja es būtu tava asara..
Tad es nolaistos līdz tavām lūpām un noskūpstītu tevi…!
Bet ja tu būtu mana asara,
Tad es nekad neraudātu, lai nezaudētu tevi..!
Paņem mani maigi, maigi
Velc sev tuvu klāt,
Apskauj mani bieži
Un lūdzu neatstāj.
Tavi apskāvieni
Kā sapņi man šķiet,
Neļauj man tiem garām iet.
Ja Tevis nebūtu,
Kur liktu mīlestību savu,
Vai apmainītu to
Pret nopelniem un slavu?
Ja Tevis nebūtu,
Man pietiktu ar prātu,
Bet skumstot vienatnē,
Es Tevi izdomātu.
Manas lūpas visiem smaida,
Manas acis visiem mirdz,
Bet es mīlu tevi vienu
Tev pieder mana sirds.
Kad laimi tumšā rozes ziedā
Kāds cits tev kādreiz steigsies nest,
Varbūt vēl kaut kur dziesmu dziedās
Kā dziedu šovakar tev es.
/Alfrēds Krūklis/
Par naudu var nopirkt māju, bet ne mājas.
Var nopirkt gultu, bet ne miegu.
Var nopirkt pulksteni, bet ne laiku.
Pat var nopirkt grāmatu, bet ne zināšanas.
Par naudu var nopirkt amatu, bet ne cieņu.
Par to var nopirkt seksu, bet ne mīlestību.
…un vēl ir milzums lietu, kuras nav iespējams nopirkt.
PAR NAUDU NEVAR NOPIRKT LAIMI. Un dzīvesprieku arī nevar nopirkt. Visskaistākais un labākais ir tīra un nesamākslota iekšējā pasaule, kuru mēs viens otram nepiespiesti atklājam un dāvājam. Vai tas nav jauki?! Un vai tad tā nav laime?! Nu mīlu Tevi, Mīļumiņ manu.
Manas lūpas visiem smaida,
Manas acis visiem mirdz,
Bet es mīlu tevi vienu
Tev pieder mana sirds.
Balts ceļš caur tumsu lokās,
Un tālē zvaigznes māj-
Kāds siltas, mīļas rokas
Pār zemi svētot klāj.
Ar prieku uz lūpam es atminu Tevi,
Ar smaidu uz lūpām es ieraugu Tevi,
Ar lūpām uz lūpām es noskūpstu Tevi,
Jo kvēli un karsti mīlu Tevi!
Man gribētos Tevi vest un vest
Pa tumšzilām sapņu pļavām
Man gribētos Tevi satvert un nest
Uz debesīm tavām un manām.
Mūsu dzīve kā pastaiga,
Četri soļi nu sperti,
Vēl tik daudz mums kopa iet,
Un nepagurt aiz nespēka!
Lai stiprina mūsu ceļu,
Mūsu kopīgā mīlestība,
Vienam pret otru!
Kad Tevi satiku –
pats nezinu, ko daru:
Ne laipni pasmaidīt,
Ne kaut ko runāt varu.
Prom, garām aizsteidzos
pilns nevaldāmām liesmām
Un ilgi drebu vēl,
kā izbēdzis no briesmām.
/J. Ziemeļnieks/
Kad egles zaros sveces degs,
un tīksmi sapņi zemi segs,
lai Tavās acīs laime mirdz
un visu skumjo aizmirst sirds!
Es skūpstu Tavas rokas –
Tās darbā neapkūst.
Es skūpstu Tavu pieri –
Tev domas gaišas kļūst.
Es skūpstu Tavas acis –
Un ļaunu neredz tās.
Es skūpstu Tavas lūpas –
Tās sārtas iedegas.
Tu uzziedi kā puķe –
Aiz mīlas reibstu es.
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.
/J.Jaunsudrabiņš/
Lai modina rīts Tevi ļoti mīļi,
Un noliek uz gultas saules šķīvi,
Kas smaržo pēc sapņa un iedomu vīna,
Un arī pēc mīlas vitamīna!
Jau tik daudz kopīgu mirkļu,
Dāvājam viens otram.
Vēl tik daudz ko gribas pateikt,
Tik daudz ko gribas sniegt,
Sagādāt prieku viens otram,
Būt kopā vienam ar otru
Un izbaudīt to, kas ir dots,
Dots pats skaistakais
Mīlēt vienam otru.
Tā elpa pēc elpas, vārds pēc vārda,
Telpa pēc telpas, pilda un ārda…
Viss ir tik pilns un nav vairs kur dēties…
Varbūt mums ņemt un vienam otrā iemīlēties?
Ar gaišām domām Ziemassvētki nāk,
Lai tumsas kupenas mēs izbrist spētu,
Lai saprastu – vien mīlestība māk
Ar sauli sirdi piestarot un sētu.
Aizver actiņas un smaidi,
Sapņi lai mūs projām nes
Turp, kur mīlestības viļņos
Izkustu mums dvēseles.
/J.Poruks/
No zieda uz ziedu,
No sirds uz sirdi
Lido mīlestība.
Un zieds pēc zieda
Atkal izplaukst,
Un sirds pamostas.
Aiz gaismas mirdz zieds,
Aiz laimes pukst sirds,
Pa pasauli mūžam
Lido mīlestība…
/J.Poruks/
Nezinu vai mīlēt drīkstu tevi Es?
Nezinu vai mīlētu mani Tu?
Zinu tikai to ka mana sirds vēlas Tevi tuvumā just!
Ar prieku uz lūpam es atminu Tevi,
Ar smaidu uz lūpām es ieraugu Tevi,
Ar lūpām uz lūpām es noskūpstu Tevi,
Jo kvēli un karsti mīlu Tevi!
Ieliec egles zarā sveci,
Lai par mīlestību deg
Un kā klusa ziedēšana
Gaisma tavu sirdi sedz!
No viena acu skata
Tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda
Viss tālums dzidri skan.
Nekas vairs nav par grūtu,
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.
/J. Ziemeļnieks/
Viens zelta stars
Lai tieši tavā sirdī krīt,
Jo sirds ir tā vieta
Kur MĪLESTĪBA mīt.
Es labprāt Tevi mīļi glāstītu
Un par mīlestību stāstītu.
Un kā mazu mīļu lācenīti ieaijātu
Un pasaciņu tev stāstītu.
Ir vārdi ko teikt,
Ir saullēkts ko sveikt,
Ar aukstām lūpām saki to,
Ar siltām plaukstām gaidi to,
Lai arī cik skaļa tev balss,
Vienmēr tevi apskaus klusums kluss,
Vienmēr būs uz ko atskatīties,
Un es, kura acīs apmaldīties,
Mīlēt un pēc labāka tiekties,
Novēlu tev ar pagātni nesatikties.
Es skūpstu Tavas rokas –
Tās darbā neapkūst.
Es skūpstu Tavu pieri –
Tev domas gaišas kļūst.
Es skūpstu Tavas acis –
Un ļaunu neredz tās.
Es skūpstu Tavas lūpas –
Tās sārtas iedegas.
Tu uzziedi kā puķe –
Aiz mīlas reibstu es.
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.
/J.Jaunsudrabiņš/
Šai Ziemassvētku naktī,
Kad ārā spoži zvaigznes spīd,
Tad nāc pie manas krūts
Un ļauj man Tevi sasildīt!
Tais dienās, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur nav miera man,
Un sirds tad neatplaukst nekādos priekos,
Kā iesists zvaniņš skan.
Tās dienas, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur man saules nav;
Kā izstīdzējis stāds es sevim liekos,
Kas tumsā nomests stāv.
/E. Zālīte/
Es mīlu tāpēc, ka starp mums ir aiza;
Kur visi izdzirdamie soļi gaist.
Es mīlu tādēļ,ka starp mums ir vārdi;
Kuri neizteikti dziļi krūtīs kaist.
Es mīlu tādēļ, ka tik vēja šalkās ir mūsu satikšanās prieka zvans un tādēļ, ka tu šodien mani mīli,
Bet rīt varbūt jau nebūsi mans.
Es mīlu tādēļ,ka šai mīlas dziesmai
Ir gaviļu un reizē moku takts
Un,ka starp manu un tavu dienu lauž visus tiltus bezgalīga nakts!
Velc, Laimiņa, zīda tīklu
Pāri visu pagalmiņu,
Lai rakstā saskanēja
Mūsu dzīves gājumiņš.
Es nezinu ko sirds man vēlas,
Tik zinu to, ka grib kaut ko lemt un gūt.
Varbūt šo debesi, šo tāli zilo,
Varbūt ar tevi kopā būt!
Tu dusi manā sirdī,
kā debess jūrā dus,-
tā pieber pērlēm bez gala
vistumšos dziļumus.
Es stāvu kluss un brīnos:
zib – zalgo – vizmo – mirdz…
Un jautāju. vai tiešām.-
vai tiešām
tā mana nabaga sirds?
/F.Bārda/
Pasniedz savas rokas pretī,
raupjās saujās sauli sniedz
un, ar savu gaišo smaidu,
vēlreiz bērnam justies liec
Ļauj man vēlreiz iegrimt miegā,
galvu Tavā klēpī likt
un pie seno dienu sapņiem,
tā kā bērnībā, reiz tikt
Ļauj man atcerēties vārdus,
kurus sirdī spēju rast,
tikai, diemžēl, tajās dienās
pateikt nespēju Tev prast
Vēlreiz bērnību ļauj meklēt,
vēlreiz Tavā sirdī smelt,
lai es smago dzīves nastu
spētu viegli plecos celt
Ja man ļautu vēlreiz dzīvot,
vēlreiz mīlestību krāt,
kā visdārgāko no rotām,
Tevi sargātu es, māt!
Elpot bez tevis var,
Var gausi, kā svece plīvot.
Bet nevar degt,
Nevar dzīvot.
Es lūdzu Dieviņam ūdeni,
Viņš dāvāja okeānu.
Es lūdzu Viņam ziedu
Un Viņš dāvāja rožu dārzu.
Es lūdzu Viņam laimi
Un Viņš man dāvāja Tevi!
Dievam tika, ļaudīm žēl,
Ka mēs mīļi dzīvojam;
Dzīvosim vēl mīļāk,
Būs ļaudīm vēl žēlāk.
Sieviete — tu esi trausla puķe,
Kuru mīlestības reibons šūpo
Smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
Galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete – tu skSieviete — tu esi trausla puķe,
kuru mīlestības reibons šūpo
smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete – tu skaistākā starp puķēm —
Tava zieda kausā ģifts un medus,
un pat eņģelim, kas sniedzas dzert to,
dziļi ceļos vajadzētu pakrist,
gaišo pieri trīs reiz pīšļus skarot,
Sieviete — tu esi skaistākā starp puķēm!
Sieviete — tu esi maija vakars,
kas caur pirkstiem spožas zvaigznes bārsta,
kurām pielīst upe, mežs un sirdis
jaunās, izsalkušās, neprātīgās —
pielīst, pagurst mirdzumā un gaismā.
Sieviete — tu esi gluda čūska,
kas vismīļāki mēdz ritināties
vijolīšu zilos pudurīšos,
cieši slēpjot divstaklaino mēli.
Tikai brīžam pazib skatos tavos
asas, saltas, zilganzaļas acis,
saltās trīsās nodrebinot sirdi.
Sieviete, tu — svešs un blāzmains putnis,
kas ar karstām, mīkstām dūnu krūtīm
sirdīs izperina daudzkrāsainas
teikas, varvīksnas un sapņus — sapņus…aistākā starp puķēm —
Tava zieda kausā ģifts un medus,
Un pat eņģelim, kas sniedzas dzert to,
Dziļi ceļos vajadzētu pakrist,
Gaišo pieri trīs reiz pīšļus skarot,
Sieviete — tu esi skaistākā starp puķēm!
/Fricis Bārda/
Aizver actiņas un smaidi,
Sapņi lai mūs projām nes
Turp, kur mīlestības viļņos
Izkustu mums dvēseles.
/J.Poruks/
Paturi sniegpārslu plaukstā,
Paskaties kā tā mirdz.
Nesaki ka tā auksta,
Varbūt tai silta ir sirds!
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Ar tevi ir viegli solī iet,
Ar tevi var skumt un ar tevi var smiet.
Ar tevi prieki divkārši,
Bet bēda, kaut liela, tik pusbēda.
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Enģelītis pa gaisu trauc,
Visus šodien mīlēt sauc!
Mīlestības bultas saldas,
Lai Tev garām neaiztraucas!
Šodien saule, šodien saule,
Šodien saules vajadzēja:
Lai spīdēja, lai sildīja,
Kopā mūžu dzīvojot.
Kad es tevi ieraudzīju,
Tavu maigo seju noglāstīju,
Tad tu jauki pasmaidīji,
Un uz lūpām noskūpstīji.
No viena acu skata
Tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda
Viss tālums dzidri skan.
Nekas vairs nav par grūtu,
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.
/J. Ziemeļnieks/
To mīlas dzirksteli, kas sirdī krita,
No dzīves aukstiem vējiem sargājiet.
Lai nedziest tā, lai neiedegas cita,-
Ceļš, kopā sākts, līdz galam jānoiet.
Es vienmēr būšu pusceļā uz tevi,
Jo mīlestības ceļam gala nav.
/V. Belševica/
Tu esi mana saule,
Mana zeme un gaiss,
Tu esi man viss
Uz šīs pasaules!
Ja zinātu kā tevi mīlu es
Tad sēdētu uz papardes
Un skūpstītos pa īstam
Kaut arī abi līstam
Un pēkšņi zibens papardītē sper
Un arī tava sirds jau mīlestību tver
Kaut arī nemīli tu mani
Skan lielie baznīciņas zvani
Pēc gadiem pieciem kopā mēs
Lūk atkal sēžam papardēs
Jau piecus gadus laulāti
Un skaudēju mēs vajāti
Gints Gorbacevics
Esi zieds, kas necieš salnu,
Esi sirds, kas mīlē draugu.
Tais dienās, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur nav miera man,
Un sirds tad neatplaukst nekādos priekos,
Kā iesists zvaniņš skan.
Tās dienas, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur man saules nav;
Kā izstīdzējis stāds es sevim liekos,
Kas tumsā nomests stāv.
/E. Zālīte/
Ja tev dzīvē slikti klājas,
Sirsniņa uz bēdām stājas,
Atceries uz brīdi mani,
Pasmaidi un viss būs labi.
Kas esi tu –
Mīlestība? –
Salds brīnuma lāsts –
Un nāves un dzīvības stāsts.
/J.Poruks/
Kad mēs tuvu klāt
Mūsu sirds mīļi saka jā.
Tu tuvu pienāci un kautrīgi aizgāji
Un tev līdzi mana jautrība.
Ne sniegputeņi, nedz ar aukstie vēji,
Lai nespēj tavu smaidu sejā dzēst.
Jo visam, kam tu prieku sirdī sēji,
Pat leduspuķei, ziedos uzziedēt.
Elpot bez tevis var,
Var gausi, kā svece plīvot.
Bet nevar degt,
Nevar dzīvot.
Tu būsi mans eņģelis,
Es būšu pie tevis dienu un nakti,
Mēs dejosim kopā.
Un domāsim viens par otru!
Es tev nekad neteikšu atnāc.
Bet tas nenozīmē, ka tu nevari nākt.
Vienkārši dažkārt gribas
lai kāds ierodas pats
neaicināts!
Vai atceries to dienu,
kad pirmoreiz uzsmaidīji man?
Tad ārā lija lietus,
un spīdēja saule.
Vai atceries to dienu,
kad pirmoreiz tikāmies mēs?
Tad āra plauka ceriņi,
un modās visa daba.
Vai atceries to rītu,
kad pamodies man blakus?
Tad ārā putniņi čivināja,
un gaisā mīla virmoja.
Vai atceries to pavasari,
kas saveda mūs kopā?
Tas saistīja divas sirdis,
ļāva tam laisties kopīgā dejā.
Šai naktī svētajā
No debesīm krīt, zvaigzne kāda
Un mūsu sirdīm klusi
Mīlestības ceļu rāda.
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Ar tevi ir viegli solī iet,
Ar tevi var skumt un ar tevi var smiet.
Ar tevi prieki divkārši,
Bet bēda, kaut liela, tik pusbēda.
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Tu domā ka mīlestība ir spēle
Bet tā ir jūtas un sapņi kvēli – tāli
Es guļu tavās rokās
Un mūsu sirdis vienā ritmā pukst
Mūsu jūtas un sapņi ir vienādi
Bet nekā kopīga vairs nevar būt
Katram savs ceļš ejams!
Bet es lidoju pie tevīm
Ar sapņu un cerību spārniem
Pie Tevis!
Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums,
Ka man kauns par viņa milzīgumu.
Es nevaru pierunāt lūpas,
Lai viņasto pasaka.
Es nevaru salīgt ar papīru,
Lai tas viņu paņem.
Un neizsacīts
Tas nevar palikt.
Ar katru sekundi
Vairāk plīst kapilāri,
Kamēr saplīsīs pavisam.
Laikam tas viss
Mēmi krājies pa gadiem,
Apvārtījies ziedputekšņos
Pa priekiem un bēdām
Un tagad pieprasa
Savu reiziun tiesu.
Un stāv tā reize
Pār mani kā šķīlies
Un tagad vairs nedziestošs
Zibens.
Cik negaisies bija jānāk,
Cik zibeņiem bija jāšķiļas,
Lai beidzot tie kļūtu
Nedziestoši!
/Ojārs Vācietis/
Vakara saule jūrā plūda,
Viļņus pie krasta grūda.
Mūs abus apskaloja,
Mana sirds tevi iekāroja.
Vēji maigās smiltis stūma,
Mana sirds palika drūma.
Tu mani mierināji,
bet bēdu nezināji.
Pieminēt labo un jauko
Ziemassvētki mums liek;
Zvaigžņu lukturi laukā,
Egles – svecīšu prieks.
Ziemas saulgriežu dzīlēs
Gaismas sēkliņas dīgst, –
Gādāsim mīlestībā,
Lai viņas neiznīkst.
Attālums atkal mūs abus šķir
Tikai tumsā es saucu tavu vārdu
Vienmēr tu!
Pieskaries man un sajūti
Cik vientuļi pukst mana sirds
Ja tas ko mainītu
Tad tu atgrieztos pie manis!
Zaudējot tevi….
Tas nav viegli – būt vienai!
Tā nejutīšos vairs nekad
Kā bija tad kad bijām kopā mēs!
Tavi apskāvieni ir mans apģērbs,
Tavi skūpsti ir visa dzīve mana,
Tavs acu skatiens – mana apskaidrība,
Mūsu mīlēšanās – mana nevainība…
Tavas uzrauktās uzacis – mans smaids,
Tavas vaigu bedrītes – mana simpātija,
Tavas stiprās rokas – mana drošība,
Tu vienīgais un īstais – mana mūža mīlestība…
Tavs vārds laužas ārā no sirds manas,
Vai vēl atceries, ka tur reiz rokas bij tavas.
Tu klausījies manus straujos pukstus,
Un maigā balsī runāji ar mani čukstus.
No manas sirds ārā laužas skumjas,
Tās tālumā gar mums stumjas.
Tu mēģini izprast šo dienu,
Vai atstāsi mani vienu.
/Raivis Raspopovs/