Dziedi māmiņ “Aijā žūžu”,
Visu mūžu Tavs es būšu!
Lāča bērns, kam ogas lasīs,
Lāča bērns, kas medu prasīs!
Mātes dienā
Mana mīļa māmuliņa
Mana mīļa māmuliņa,
Mani mīļi audzināja.
Pienu, desu, medu deva
Pati krumta garoziņu.
Palaid mani, māmuliņa
Palaid mani, māmuliņa,
Brūklenīšu palasīt,
Lai es augu tik sarkana,
Cik sarkana brūklenīte.
Ai māmiņa, cik laba Tu
Ai māmiņa, cik laba Tu,
Tu mani baltu mazgāji.
No acīm skūpstot asaras
Man svētku drānas uztērpi.
Būt vienmēr veselai un jaunai
Būt vienmēr veselai un jaunai,
Un just, ka spēks pār malām iet,
Aiz spēka pārpilnības raudāt,
Aiz spēka pārpilnības smiet.
Zvaigznes izdejot no grīdas,
No griestiem sauli izdziedāt.
Un magonīšu gultu taisīt,
Un rožu paladziņu klāt.
No rītiem pamosties aiz laimes,
ar basām kājām dārzā skriet.
Būt vienmēr veselai un jaunai,
Kad pašas sirds Tev zied!
Zvaniņš skan, zvaniņš skan
Zvaniņš skan, zvaniņš skan,
Mīlestība brauc.
Visi berni mīļi labi,
Pantiņu šo dzied!
Balts sniedziņš snieg uz skujiņām
Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.
Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.
Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība –
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.
Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.
Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidr(i)s būt,
Jeb vai būs likten\s nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?
Balts sniedziņš snieg uz skujiņam,
Un, maigi dziedot, pulksten\s skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds pukst aplaimota man.
/J.Poruks/
Ai, māmulīt, māmiņ, par ceriņa zaru
Ai, māmulīt, māmiņ, par ceriņa zaru
Es gribētu šorīt pie loga tev plaukt
Kļūt vēlētos ļoti par saullēkta staru,
Kas pirmais pie tevis jo agri grib nākt
Varbūt pat vēl labāk,
Ja šorīt es būtu
Par dziedoni cīruli pārvērties jau
Tad skaistākās dziesmas
Tu, māmiņ, sev gūtu,
Kas teiktu bez vārdiem – Cik laba Tu man.