Mātes dienā

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām

pēc

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.

Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.

Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība –
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.

Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.

Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidr(i)s būt,
Jeb vai būs likten\s nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?

Balts sniedziņš snieg uz skujiņam,
Un, maigi dziedot, pulksten\s skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds pukst aplaimota man.
/J.Poruks/

Ai, māmulīt, māmiņ, par ceriņa zaru

pēc

Ai, māmulīt, māmiņ, par ceriņa zaru
Es gribētu šorīt pie loga tev plaukt
Kļūt vēlētos ļoti par saullēkta staru,
Kas pirmais pie tevis jo agri grib nākt
Varbūt pat vēl labāk,
Ja šorīt es būtu
Par dziedoni cīruli pārvērties jau
Tad skaistākās dziesmas
Tu, māmiņ, sev gūtu,
Kas teiktu bez vārdiem – Cik laba Tu man.

Nesaki nekā – paklusē

pēc

Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Ar tevi ir viegli solī iet,
Ar tevi var skumt un ar tevi var smiet.
Ar tevi prieki divkārši,
Bet bēda, kaut liela, tik pusbēda.
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.