Ziemassvētku dzejoļi, dzeja, Ziemassvētku dzejolīši, smieklīgi ziemassvētku dzjoļi, jauni ziemassvētku dzejoļi.
Mirdzumu acīs un mirdzumu dvēselē,
Veselību pašam un veselus mīļos,
Laiku zvaigžņu skaitīšanai,
Mazus brīnumus ikdienā
Un lielus brīnumus sirdī,
Eņģeli uz pleca un mīļus cilvēkus blakus,
Mīlestību pret Dievu, sevi pašu
Un mīlestību pret pasauli aiz loga !
Gaišas domas kā rotu
Eglītes pleciem apvīt.
Nebaidīties iedegt gaismu visapkārt,
Noslaucīt sliekšņa priekšu,
Noglāstīt klusumam vaigu
Un plaukstošam mieram.
Zvaigznes – svecītes debesu eglē –
Dievišķu gaismu pāri mums met,
Svētījot tos, kuri nerimstot meklē
Ceļu, kas dvēseli mūžībā ved.
Es jūtu Ziemassvētkus tuvu.
Cik daudz jauna šogad guvu!
Gan vilšanās, gan patiess prieks
Un vēlreiz izjusts pirmais sniegs.
Uz skropstām laižas sniega pārslas,
Viss zaigo sudrabainās krāsās.
Sirdī mājo Ziemassvētku siltums,
Visapkārt- neaptverams brīnums.
Loga rūtī klauvē Lausks.
Naktij zvaigžņots uzvalks austs.
Katrs pavards piparkūku smaržā-
Dieva eņģeļi šo mirkli sargā.
Vienā acumirklī viss ir kluss,
Katrā sirdī svētums dus.
Mēness laimes ceļu spīd,
Lai brīnums valda arī rīt.
Gribas, lai baltā pasaulē
balti sniegi snieg,
Un pa baltiem lielceļiem
balti cilvēki iet.
Un, lai baltos cilvēkos
baltas domas dzimst.
Un, lai baltās darbdienās
balti svētki ir.
/I.Ziedonis/
Treknu zosi, lauku speķi,
Naudas pilnu garo zeķi.
Līksmu prātu, jautru dzīvi
Ziemassvētkus sagaidot!
Til baltu kā ziemas sniegu,
Tik siltu kā saules dienu,
Lai rūķīši atnes jums prieku,
Kas svētkos nekad nav par lieku!
Kad Ziemassvētku miers,
Lai dvēselē mājo prieks;
Kad klāt ir Jaunais gads,
Lai esi laimīgs pats!
Balti nāca Ziemassvētki,
Dimantiņus kaisīdami;
Lai tā nāktu katra diena,
Sudrabā vizēdama
Tik ļoti gribas gaismu saskatīt,
Kad spožas ugunis garām spīd.
To kluso gaismu, ko Ziemassvētki nes,
Kas atspīd dvēselēs.
Gaismu un mieru no debesu ārēm
Ielej man sirdī pār pārēm,
Lai tā top dziļa kā aka,
Kas sevī uzņem un uzglabā vārdus,
Ko mīlestība tai saka…
Iededz sveces savā logā vienkārši tāpat,
Varbūt gribēs kāds ar tevi šonakt parunāt…
Iededz gaismu savā sirdī, lai tā spīd.
Katram spēsi labus vārdus pasacīt…
Ar eglīti jauns gads jums iesākas,
Deg priecīgas un gaišas visas liesmas;
Un Sala tētis lūdz, lai piesakās,
Kas skandē dzejoļus, prot dziedāt dziesmas.
Viņš atnācis kā vienmēr — savādāks,
Mums katrs jaunais gads nes savu prieku,
Bez pārmetumiem veco pavadām,
Viņš citu gadu pulkā nebūs liekais.
/Jeronīms Stulpāns/
Šai Ziemassvētku naktī, kad svecītes mirdz,
Saki visu, kas sakāms, saki to no sirds,
Tas palīdzēs ielīksmot, piedot un lūgt,
Tas palīdzēs visiem daudz labākiem kļūt !
Reiz mežā dzima eglīte,
Un kādreiz arī sniga.
Bij sals līdz mīnus divdesmit,
Bet tagad bieza migla.
Tik viens mums visiem palicis,
Ik katru gadu atkal.
Mēs gaidam svētku brīnumu,
To novēlam ikkatram.
Ziemassvētki drīz jau būs,
Visiem sirdis līksmas kļūs,
Eglīti jau tētis nes,
Mācos dzejolīti es.
Lai Ziemassvētku gaišums
Sasilda tās dienas,
Kas pēdās saltiem
Sniegputeņiem nāks,
Un lai no egļu
Svecītes kaut vienas
Simts dienu sirdī
Uzmirdz savādāk!
/K. Apškrūma/
Lai rūķis mazs, bet stipru garu,
Nes maisu pilnu, lielu svaru,
Būs visiem dāvanas, tik nezin kas,
Tās dabūt cer, vai liels, vai mazs.
Pie sliekšņa noliks, projām muks
Un atkal mežā pēdas juks.
Tad gadu atrast nevarēs,
Pēc gada atkal atrast spēs.
Gaišus, priecīgus Ziemassvētkus gan mazajiem, gan lielajiem!
Vizuļo istabās puzuri kārti,
Sētās, kur puteņi sniegpārslas jauc,
Celiņi slaucīti, atcelti vārti:
Rakstītās kamanās Ziemassvētki brauc.
Pie zaļas egles meža vidū
Balts glaužas Ziemassvētku sniegs.
Lai arī Jaunā gadā būtu
Mums labs un mirdzošs acīs prieks.
Piespiest pie rūtim lūpas un pieri,
Klajums lai pārredzams tiek,
Lūkoties, cik uz skujiņām mierīgs
Ziemassvētku vakarā sniegs.
Aizkrāsnes gaišas un aizdurves gaišas.
Atspīd Vistumšākais kakts.
Bultas ir vaļā, un aizbāznis aizšauts-
Mīksta un klusa nāk nakts.
Mēness to pavada zeltītā važā
Un tā pulkstentiņš šķind…
Ledus izkusis karstajā dvašā,
Sirds vēl kā netico tmin,
Kas gan tā veļas,
Un dzirksteles šķeļas,
Un pakavi sniegu jauc…
/Olga Lisovska/
Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem
Ved mūs pretim kādam baltam
Klusumam, aiz kura ir
Kaut kas mīļš, sen aizmirsts
Un pazaudēts, kas mums
Atkal no jauna jāatrod…
/K.Skalbe/
Šajā mirklī – brīdi stāt!
Pavērties zvaigznēs un padomāt.
Šai baltajā klusumā iespējams viss,
Kas vēl nav bijis un noticis!
Ziema zili balta
Laiks kā ledus salst.
Ei uz skolu skaties
Vai nav deguns balts…
Paberzē ar plaukstu
Pieliec soli draugs.
Un vairs nav par aukstu
Laiciņš tīri jauks!
Visskaistākais ir tas, kas nepārmainās,
Šis brīnums, brīnums tūkstošgadīgais,
Šīs atbalsis no kāda tāla zvana,
Šo seno dziesmu dzidrā skanēšana,
Šis siltums, smaržu pilnais gaiss.
Lai kādus vārdus lūpas sacīt steigtu,
Visskaistākos jau pateicis ir kāds,
Lai sirdis atvērtu, lai svēto stundu sveiktu,
gadsimtiem atkārtoto vēsti teiktu –
Nu miers virs zemes, cilvēkiem labs prāts!
Mirdz zvaigznes pusnaktī vēlā,
Šalc eglēs puteņa vējš,
Un sīksīkiem soļiem pa taciņu šauru
Pie jums atnāk svētku prieks.
Pirms iededz sveci egles zarā,
Dedz svētku liesmu sirdī savā,
Ar piedošanu, sapratni,
Ar mīlestības dzirksteli
Un tici – tas ir Tavā varā
Nest gaismu, kā to sveces dara.
… Un lēni durvis veras:
Tēvs zaļu egli nes,
Un zaros tai pārslas zaigo
Kā baltas zvaigznītes.
Un vienu svecīti spožu
Dedz māte un eglītē liek:
Cik gaiši un silti viņas
Kā saulītē visapkārt tiek!
„Pie taviem šūpuļiem stāvu” —
Tad tēvs un māte dzied,
Un lielas, zilas zvaigznes
Aiz sniegotā loga dzied…
/A. Saulietis/
Kā pastkartē senā
Pāri sniegotiem kokiem
Uz mijkrēšļa samta
Spīd pilnmēness,
Un zvaigznes ar ābelēm
Sadodas rokās
Un pasauli debesu
klusumā nes.
Kā pastkartē senā
Viz mirdzošā rotā
Gan smildziņa sīka,
Gan čiekurots zars,
Ak, Ziemassvētki,
Jūs tāpēc mums doti,
Uz labo lai mainītos
Cilvēka gars.
/Kornēlija Apšukrūma/
Arvien, arvien vēl sapnis sirdi saista
Un augšā ceļ, kas laiku tumsā rakts,
Cik mīļa bij’, cik brīnišķīgi skaista
Reiz bērnu dienās Ziemassvētku nakts!
Tici stipri, tici cieši,
Tici savam brīnumam.
Un reiz Ziemassvētku naktī
Redzēsi tu rozes uzziedam.
Katrā brīnumsvecītē
Maziņš brīnumiņš,
Ne čiku, ne grabu –
Sēž iekšā viņš.
Kad pāri eglītes pleciem
Sudraba vītnes vijas un jūk
Ziņkārais brīnums
Laukā sprūk.
Sprakšķēdams, sprēgādams,
Kā sienāzis lēkādams,
Gaisu jaukdams un maisīdams,
Brīnumpuparus kaisīdams.
/V.Ļūdens/
Ziemelis pār laukiem skrien,
Salatēvs pa dubļiem brien,
Elsdams nes tas dāvanmaisu
Un sviedri pludina tam miesu.
Acis aukšup zibšņus raida,
Parādamies sniegu gaida,
Bet lietus mākonis tam sauc –
Jaunaisgads ar sniegu brauc!
Kad Ziemssvētku naktī sāk drebēt jums rūtis,
Tad ziniet – aiz loga sit Ziemsvētku rūķis!
Kas ielaidīs viņu, tas sapratīs pats,
Ka rūķis ja ienāk, būs laimīgs tad gads!
(I.Skapste)
Lai sasildās sirds tai baltajā dziesmā,
Ko šovakar zeme ar debesīm dzied.
Lai saglabā sirds to svecīšu liesmu,
Ar kuru droši caur puteņiem iet.
Kā svece deg.
Cik skaisti svece deg!
Cik balta liesma šūpodamās mirgo!
Un tumsa bēg. Un atkal — gaisma bēg.
Un Dievs ar velnu manu dvēsli tirgo.
Bet svece deg.
Cik skaisti svece deg!
Un tumsa kuplo galvu noliec brīna:
No sākuma līdz beigām balta deg,
Līdz deglis lēnām ieslīgst parafīnā.
Bet kaut kas blāv,
Vēl kaut kas gaiši blāv,
Vēl manās acīs sveču gaisma mirgo.
Bet priekšā lielais debess tirgus stāv,
Kur Dievs ar velnu sveču dvēsles tirgo.
/I. Ziedonis/
Ceļš nekļūst īsāks mums no labiem vēlējumiem,
Un arī nesamais par gramu vieglāks nepaliek,
Bet labo vēlējumu ceļā ātrāk uzzied ievas
Un ziema mīkstām, siltām pārslām snieg.
Lai ilgas pēc Ziemassvētkiem
Tev sniedz mieru, kas iemājotu Tavā sirdī,
Baltas domas un cerības, kas piepildās,
Ticību, kas netiek pievilta,-
Gaišo svētku prieku un ilgstošu mīlestību!
Ziemassvētku rīts jau klāt,
Un jāskaita man pantiņu,
Lai par jauku pantiņu
Dabūtu vienu mantiņu.
Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.
Pirms saules jau tie iedegas
Un sārtā zelta blāzmojas.
Kad lejas smaga krēsla klāj,
Vēl viņi kvēlot nenostāj.
Kaut bieži viņi dienvidos
Gaist zili baltos debešos,
Drīz tomēr miglas atstās tos
Un viņi sauli atstaros.
Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.
/J. Jaunsudrabiņš/
Svētki atnāk un aiziet, bet paliek prieks
Par svecēm, egli un dāvanām,
par sirdi, ko cilvēks neaizliedz,
dvēselei mācot būt baltai.
Un tad nav svarīgi:
Ir vai nav sniegs,
Jo ceļš atvērts gaišākām domām…
/M.Svīķe/
Uz egļu zariem lēni sasnieg sniegs,
Katrs kaut ko cer un kaut ko gaida.
Nāk Ziemassvētki, klusi atnāk prieks,
Sirds paliek gaišāka, un acis smaida.
Sidrabiņa lietiņš lija,
Ziemassvētku vakarā.
Visi sīki žagariņi,
Sidrabiņu vizināja.
Mežā auga eglīte
Citam eglēm blakus.
Tur mēs viņu atradām,
Brienot sniega taku.
Jauka bija eglīte,
Baltā sagšā tīta.
Zara galā šūpojās
Brūna vāverīte.
Egli līdz ar vāveri
Dzīrāmies nest mājas.
Kuplaste — žēl! — aizskrēja
Vieglām, žiglām kājām.
Ko var darīt — pārnesām
Eglīti vien mājās.
Izrotājām svecītēm,
Jaungadā kā klājas.
Tagad viss te jauks un skaists —
Skujas smaržo, sveces laistās.
Tikai vienu teikšu es:
Žēl, ka nav še vāveres!
/P. Sils/
Nosūnojušu jumta rindu
Lejā redz jau pavizot,
Vēja liektas akas vindu
Pārnācēju sveicinot.
Mājas krēslu zeltīdama,
Iekšā jautri sprēgā guns,
Tuvu laimi veltīdama,
Līksmas rejas raida suns.
Vecu dūmu smaržas vijas
Še ap tumšām palodām.
Skūpsti, apkampieni mijas
Nu ar smiekliem, valodām.
Sniegbaltīte rūķus meklē!
Laimi – saldu kā medu!
Mīlestību – kā tikko plūktu ābolu!
Prieku – dedzīgu kā pipari!
Pārticību – tik daudz kā dzērvenes purvā!
Draudzību – noturīgu kā citrona garša!
Mieru – baltu kā piens!
Zaķēns mežā ezi sauc
“Kur gan palicis mans draugs,
Sniegi snieg un putina
Kā lai tagad atrod to?”
Vāverīte kokā smej
“Velti draugu meklēt iet”
Kamēr sals un kamēr sniegs
Ezim mežā ziemas miegs.
Te viņš bija, te viņš zuda,
Sidrabkaltais mēnestiņš;
Un te atkal spožs no jauna
Parādās pie debess viņš.
Miglas tēli mēnestiņam
Viegli, balti garām slīd:
Brīžam aizsedz seju viņam,
Brīžam ļauj tam pasmaidīt.
Ietīts sidrabsarmas tvaikā,
Daiļi, daiļi viz viss ārs,
Tā kā daždien ziedu laikā
Baltos ziedos ābeļdārzs.
Eju, eju, lūkodamies
Āra ainā brīnišķā,
Un kā ziemas pasaciņa
Manām acīm liekas tā.
/V. Plūdonis/
Nekā, nekā nav šorīt cita,
tikai baltais, baltais puteņa sniegs,
un baltajai pasaulei galvā saule
mirdzošu kroni liek.
nekā, nekā nav dvēselē cita,
tikai gaisma, gaisma aug un viz,
un mežmalas priedē vientuļa vārna
sargā lielas debesis.
viss labais, kas sapņots pirms
Ziemassvētkiem,
nu mirdzošā gaismā pārvērties šķiet,
un žubītes dvaša kā cerība gaiša
loga rūtī rakstaini zied.
/U. Auseklis/
Ļuj sirdij klusi saprast-
Cik Dieva laiks šis svēts,
Kad atkal ejam atrast,
Kas bija pazaudēts.
No bērna dienu miņām
Kāds spožums iemirdzas!
Ja atcerē pie viņām
Sirds kādreiz kavējas.
Jau plivo sveču liesmās
Zaļš egles svinīgums.
Sirds augšup ceļas dziesmās:
“Ir dzimis glābējs mums!”
Pelēns spicē savas ausis –
Krāsnī cepts tiek svētku rausis!
Ciemiņiem būs gardumiņš
-“Arī man tiks gabaliņš!”
Vai tu zini, eglīte,
Cik tu tagad skaista?
Spožas, spožas liesmiņas
Tavos zaros laistās.
Vai tu zini, eglīte,
Cik mums līksmas sirdis?
Tev mēs dziedam dziesmiņas,
Tu jau viņas dzirdi.
Vai tu zini, eglīte,
Kāpēc mēs tā smaidām?
Pašu Sala tētiņu
Šodien ciemos gaidām.
/Dz. Rinkule—Zemzare/
Kūst svecīšu gaismā Ziemassvētku vakars,
Un Tā kā bērnībā noticam mēs,
Ka cerības visas, kas rodas sirdī,
Kā zelta ābele uzziedēt spēs.
Šai svētā naktī zem un debess zvīļo,
Šai naktī sirds ar zvaigznēm sarunājas,
Viss ienaids rimst, cits citu atkal mīļo,
Pār visu miera siltie spārni klājas.
Šai naktī ejot zaigo tavas pēdas,
Šī nakts spēj šaubās cerību tev iedot,
Šī nakts ļauj aizmirst visas, visas bēdas
Un māca tevi mīlot visu piedot.
Šī nakts ir debess vārtus atvērusi,
Pār zemes tumsu dedz tā zvaigžņu loku,
Un naktī šai uz katra galvas klusi
Dievs svētot uzliek savu mīļo roku.
/V.Mora/
Kļūsti kā bērns, ļauj, lai šonakt tavs prieks
Atmiņu kupenas bradā.
Uzticies brīnumam, trauslam kā sniegs,
Vienu vakaru gadā.
Viss, kas vēl tevī bija šaubīgs un salts,
Izkusīs ticībā liegā,
Ziemsvētku pusnaktī iesnigsi balts,
Iesnigsi sapnī kā sniegā.
Sniegmātes maisam vīle ira,
Sniega pārsliņas bira, bira,
Sniegmāte ķēra,
Pārslas bēra
Atpakaļ maisā, – Visas visapkārt izskrēja gaisā.
Ķer! ķer! ķer! ķer!
Ber! ber! ber! ber!
Ak, tas ir grūti!
Vējiņ, ko pūt?
Kurš sniegmātei palīdzēs tvarstīt?
Kurš vējam pārsliņas bārstīt?
/Rainis/
Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet –
Lai aiziet pie Tevis un palūko,
Kā Tev šais Ziemsvētkos iet?
Lai uzliek roku uz pleca,
Un nekad vairs nenoņem nost.
Lai liktens asie zobi,
Jaunas brūces nespēj vairs kost.
Es palūgšu baltajam eņģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet.
Lai pēc tumsas, atnāk gaisma,
Un projām vairs neaiziet!
Tik viegli baltas pārslas krīt,
Kas maigi zemi sedz.
Bet sirdī iespīd brīnumstars,
Ko skatiens nesaredz.
Un nav jau tā ka jāzina viss,
Lai paliek noslēpums!
Nāk balta nakts ar maigumu un rotām,
Un ledus prizmās zvaigžņu stari lūst,
Pa baznīcām un zālēm apgaismotām
Kā šalcošs ūdens ļaužu straumes plūst.
Aiz zvana zvans dzied melodiju ēnā,
Un tūkstoš balsīs saldi elpo gaiss…
Bet man šai naktī tīkas vienam ēnā
Par Tevi domāt, Gaišais, Mūžīgais.
(J.Ziemeļnieks)
Ziemassvētku rītā
Salavecis spiež grīdā,
Lai pie tevis tiktu
Un dāvanu zem egles liktu.
Sidraba mēnestiņš
Veļas pa gaisu,
Sētā nāk rūķīts
Ar dāvanu maisu.
Atnāca, nolika
Priekšnamā klusi
Un aizgāja tālāk
Uz kaimiņu pusi.
Ne manīja sētnieks,
Ne ierējās suns,
Bet kur bija tas bijis,
Gaiši iedegās guns.
/V.Plūdonis/
Lai visi būtu laimīgi
Kā Ziemassvētku rūķīši,
Lai katram staro eglīte
Kā Ziemassvētku saulīte.
Lai visiem jaukas dāvanas,
Kas iepriecina sirsniņas,
Lai svētkos uzklāts bagāts galds
Un visiem tiek kas gards un salds.
Lai katram miers un gaišums mājās,
Lai svētku svētums pāri klājas!
Šai Ziemassvētku naktī,
Kad svecītes mirdz,
Sakiet visu, kas sakāms,
Sakiet no sirds.
Tas palīdzēs ielīksmot,
Piedot un lūgt,
Tas palīdzēs visiem
Daudz labākiem kļūt.
Ziemassvētki nu ir klāt,
Dāvanas kā gribas man!
Citas lielas, citas mazas
Tomēr visas mīļas, labas.
Kad svētvakars pār zemi staigā
Tik tīrs un gaišs top tevī viss-
Kā asara no Dieva vaiga,
Ko viņš pār tevi raudājis.
Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.
Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.
Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība –
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.
Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.
Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidr(i)s būt,
Jeb vai būs likten\s nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?
Balts sniedziņš snieg uz skujiņam,
Un, maigi dziedot, pulksten\s skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds pukst aplaimota man.
/J.Poruks/
Tik balts un kluss… tie gaidot aiztur elpu…
Krīt zemei pāri mirdzošs zvaigžņu pakavs
Un, siltām rokām skaudams zemes telpu,
Nāk senais, mīļais Ziemassvētku vakars.
Dus egles zarā ietvēries
Kluss sveces mirdzums maigs,
Jauž sirds: iet tuvu garām Dievs,
Mums pievērsts Viņa vaigs.
Gar tavām durvīm kad Viņš ies,
Tās plaši atvērt steidz,
Lūdz savā namā iegriezties,
To siltā priekā sveic.
Un tumsas smagumu, kas spiež,
Pie Viņa kājām liec,
Lai gaismas ceļos tevi griež,
Lai pats tu gaismā tiec!
Siltus vārdus, gaišas domas,
Piparkūkām pilnas somas!
Sirdī mieru, gara spēku,
Visu drūmo prom pār sētu!
Atkal svecīšu liesmas
Adventa vainagā plīvo,
Un Ziemassvētku dziesmas
Mūsu lūpās dzīvo.
Četras gaišas dvēselītes
Ar mums sarunājas,
Četras baltas dvēselītes
Jautā- kā mums klājas?
Vai patiesā ticībā esam,
Ziemassvētkus gaidot,
Vai mīlu sev sirdīs nesam,
Tuvāko neatraidot,
Vai varam tiešām no sirds
Lūgt Dievam piedot grēkus,
Vai acīs mums mīļums mirdz,
Uzveicot tumšos spēkus?
Četras gaišas dvēselītes
Silda mūs putenī bargā,
Četras baltas dvēselītes
Mūsu cerības sargā.
(Sarma Upesleja)
Pieminēt labo un jauko
Ziemassvētki mums liek;
Zvaigžņu lukturi laukā,
Egles – svecīšu prieks.
Ziemas saulgriežu dzīlēs
Gaismas sēkliņas dīgst, –
Gādāsim mīlestībā,
Lai viņas neiznīkst.
Kā gribas ko skaistu un vērtīgu –
Garāku egli, lielāku dāvanu
Un Ziemsvētku vecīti – vīrieti īstu.
Kā gribas ko gaišu un burvīgu –
Dziļāku sniegu, glaunāku mašīnu
Un ūdeļu kažoku mīkstu.
Bet Ziemsvētku vecītis – glups kā arvien
Liek pantiņus skaitīt un dumji smaida.
Viņš nejēdz, ko sieviete gaida.
Caur mūsu sirdīm Ziemassvētki rit,
Pavisam tuvu Jaungads mīt.
Un tieši sajā laikā,
Par labo vajag paldies pasacīt,
Un vēl daudz laba izdarīt.