Ziemassvētku dzejoļi

Zaķēns mežā ezi sauc
“Kur gan palicis mans draugs,
Sniegi snieg un putina
Kā lai tagad atrod to?”
Vāverīte kokā smej
“Velti draugu meklēt iet”
Kamēr sals un kamēr sniegs
Ezim mežā ziemas miegs.

Te viņš bija, te viņš zuda,
Sidrabkaltais mēnestiņš;
Un te atkal spožs no jauna
Parādās pie debess viņš.

Miglas tēli mēnestiņam
Viegli, balti garām slīd:
Brīžam aizsedz seju viņam,
Brīžam ļauj tam pasmaidīt.

Ietīts sidrabsarmas tvaikā,
Daiļi, daiļi viz viss ārs,
Tā kā daždien ziedu laikā
Baltos ziedos ābeļdārzs.

Eju, eju, lūkodamies
Āra ainā brīnišķā,
Un kā ziemas pasaciņa
Manām acīm liekas tā.

/V. Plūdonis/

Nekā, nekā nav šorīt cita,
tikai baltais, baltais puteņa sniegs,
un baltajai pasaulei galvā saule
mirdzošu kroni liek.

nekā, nekā nav dvēselē cita,
tikai gaisma, gaisma aug un viz,
un mežmalas priedē vientuļa vārna
sargā lielas debesis.

viss labais, kas sapņots pirms
Ziemassvētkiem,
nu mirdzošā gaismā pārvērties šķiet,
un žubītes dvaša kā cerība gaiša
loga rūtī rakstaini zied.
/U. Auseklis/

Ļuj sirdij klusi saprast-
Cik Dieva laiks šis svēts,
Kad atkal ejam atrast,
Kas bija pazaudēts.
No bērna dienu miņām
Kāds spožums iemirdzas!
Ja atcerē pie viņām
Sirds kādreiz kavējas.
Jau plivo sveču liesmās
Zaļš egles svinīgums.
Sirds augšup ceļas dziesmās:
“Ir dzimis glābējs mums!”

Pelēns spicē savas ausis –
Krāsnī cepts tiek svētku rausis!
Ciemiņiem būs gardumiņš
-“Arī man tiks gabaliņš!”

Vai tu zini, eglīte,
Cik tu tagad skaista?
Spožas, spožas liesmiņas
Tavos zaros laistās.

Vai tu zini, eglīte,
Cik mums līksmas sirdis?
Tev mēs dziedam dziesmiņas,
Tu jau viņas dzirdi.

Vai tu zini, eglīte,
Kāpēc mēs tā smaidām?
Pašu Sala tētiņu
Šodien ciemos gaidām.

/Dz. Rinkule—Zemzare/

Šai svētā naktī zem un debess zvīļo,
Šai naktī sirds ar zvaigznēm sarunājas,
Viss ienaids rimst, cits citu atkal mīļo,
Pār visu miera siltie spārni klājas.
Šai naktī ejot zaigo tavas pēdas,
Šī nakts spēj šaubās cerību tev iedot,
Šī nakts ļauj aizmirst visas, visas bēdas
Un māca tevi mīlot visu piedot.
Šī nakts ir debess vārtus atvērusi,
Pār zemes tumsu dedz tā zvaigžņu loku,
Un naktī šai uz katra galvas klusi
Dievs svētot uzliek savu mīļo roku.
/V.Mora/

Kļūsti kā bērns, ļauj, lai šonakt tavs prieks
Atmiņu kupenas bradā.
Uzticies brīnumam, trauslam kā sniegs,
Vienu vakaru gadā.
Viss, kas vēl tevī bija šaubīgs un salts,
Izkusīs ticībā liegā,
Ziemsvētku pusnaktī iesnigsi balts,
Iesnigsi sapnī kā sniegā.

Sniegmātes maisam vīle ira,
Sniega pārsliņas bira, bira,
Sniegmāte ķēra,
Pārslas bēra
Atpakaļ maisā, – Visas visapkārt izskrēja gaisā.
Ķer! ķer! ķer! ķer!
Ber! ber! ber! ber!
Ak, tas ir grūti!
Vējiņ, ko pūt?
Kurš sniegmātei palīdzēs tvarstīt?
Kurš vējam pārsliņas bārstīt?

/Rainis/

Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet –
Lai aiziet pie Tevis un palūko,
Kā Tev šais Ziemsvētkos iet?
Lai uzliek roku uz pleca,
Un nekad vairs nenoņem nost.
Lai liktens asie zobi,
Jaunas brūces nespēj vairs kost.
Es palūgšu baltajam eņģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet.
Lai pēc tumsas, atnāk gaisma,
Un projām vairs neaiziet!