Apsveikumi pantiņi dzejoļi
Labākie Ziemassvētku dzejoļi šeit, nenožēlosi! Ziemassvētku pantiņus, dzejoļus un citus novēlējumus meklē www.apsveikumi.com
Notici brīnumam, un tas atnāks.
Varbūt Ziemsvētkos vai Jaungadā pa sniegu atbridīs.
Varbūt pavasarī, vasarā vai rudenī pa ūdeni atpeldēs,
Vai kādudien – pa gaisu atlidos.
Notici brīnumam, -notici sev!
Lai Tavas domas un darbi Tevi brīnumainu dara!
Notici brīnumam!
Līga Kaufmane
Lai sasildās sirds tai baltajā dziesmā,
Ko šovakar zeme ar debesīm dzied.
Lai saglabā sirds to svecīšu liesmu,
Ar kuru droši caur puteņiem iet.
Kā svece deg.
Cik skaisti svece deg!
Cik balta liesma šūpodamās mirgo!
Un tumsa bēg. Un atkal — gaisma bēg.
Un Dievs ar velnu manu dvēsli tirgo.
Bet svece deg.
Cik skaisti svece deg!
Un tumsa kuplo galvu noliec brīna:
No sākuma līdz beigām balta deg,
Līdz deglis lēnām ieslīgst parafīnā.
Bet kaut kas blāv,
Vēl kaut kas gaiši blāv,
Vēl manās acīs sveču gaisma mirgo.
Bet priekšā lielais debess tirgus stāv,
Kur Dievs ar velnu sveču dvēsles tirgo.
/I. Ziedonis/
Ceļš nekļūst īsāks mums no labiem vēlējumiem,
Un arī nesamais par gramu vieglāks nepaliek,
Bet labo vēlējumu ceļā ātrāk uzzied ievas
Un ziema mīkstām, siltām pārslām snieg.
Lai ilgas pēc Ziemassvētkiem
Tev sniedz mieru, kas iemājotu Tavā sirdī,
Baltas domas un cerības, kas piepildās,
Ticību, kas netiek pievilta,-
Gaišo svētku prieku un ilgstošu mīlestību!
Ziemassvētku rīts jau klāt,
Un jāskaita man pantiņu,
Lai par jauku pantiņu
Dabūtu vienu mantiņu.
Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.
Pirms saules jau tie iedegas
Un sārtā zelta blāzmojas.
Kad lejas smaga krēsla klāj,
Vēl viņi kvēlot nenostāj.
Kaut bieži viņi dienvidos
Gaist zili baltos debešos,
Drīz tomēr miglas atstās tos
Un viņi sauli atstaros.
Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.
/J. Jaunsudrabiņš/
Svētki atnāk un aiziet, bet paliek prieks
Par svecēm, egli un dāvanām,
par sirdi, ko cilvēks neaizliedz,
dvēselei mācot būt baltai.
Un tad nav svarīgi:
Ir vai nav sniegs,
Jo ceļš atvērts gaišākām domām…
/M.Svīķe/
Uz egļu zariem lēni sasnieg sniegs,
Katrs kaut ko cer un kaut ko gaida.
Nāk Ziemassvētki, klusi atnāk prieks,
Sirds paliek gaišāka, un acis smaida.
Sidrabiņa lietiņš lija,
Ziemassvētku vakarā.
Visi sīki žagariņi,
Sidrabiņu vizināja.
Mežā auga eglīte
Citam eglēm blakus.
Tur mēs viņu atradām,
Brienot sniega taku.
Jauka bija eglīte,
Baltā sagšā tīta.
Zara galā šūpojās
Brūna vāverīte.
Egli līdz ar vāveri
Dzīrāmies nest mājas.
Kuplaste — žēl! — aizskrēja
Vieglām, žiglām kājām.
Ko var darīt — pārnesām
Eglīti vien mājās.
Izrotājām svecītēm,
Jaungadā kā klājas.
Tagad viss te jauks un skaists —
Skujas smaržo, sveces laistās.
Tikai vienu teikšu es:
Žēl, ka nav še vāveres!
/P. Sils/
Nosūnojušu jumta rindu
Lejā redz jau pavizot,
Vēja liektas akas vindu
Pārnācēju sveicinot.
Mājas krēslu zeltīdama,
Iekšā jautri sprēgā guns,
Tuvu laimi veltīdama,
Līksmas rejas raida suns.
Vecu dūmu smaržas vijas
Še ap tumšām palodām.
Skūpsti, apkampieni mijas
Nu ar smiekliem, valodām.
Sniegbaltīte rūķus meklē!
Laimi – saldu kā medu!
Mīlestību – kā tikko plūktu ābolu!
Prieku – dedzīgu kā pipari!
Pārticību – tik daudz kā dzērvenes purvā!
Draudzību – noturīgu kā citrona garša!
Mieru – baltu kā piens!