Bērniņš ir tik vēlīgs stādīņš,
Kas bez saules nevar augt.
Saule, mīlestība – abas ļauj tam atraisīties, plaukt.
Tēvs, māte-otra saule.
Lai tā ilgi nenoriet, un, lai mīlestības radīts, bērniņš gaismas ceļu iet.
(Paulīne Bārda)
Bērniņš ir tik vēlīgs stādīņš,
Kas bez saules nevar augt.
Saule, mīlestība – abas ļauj tam atraisīties, plaukt.
Tēvs, māte-otra saule.
Lai tā ilgi nenoriet, un, lai mīlestības radīts, bērniņš gaismas ceļu iet.
(Paulīne Bārda)
Lai Jūsu mazā meitenīte
Ir kā saules purenīte.
Izaugs liela, tad būs viņa
Saules takas mijējiņa.
Lai tā Jūsu mazmeitiņa
Ir kā saules mirdzumiņš,
Izaugs liela, tad būs viņa
Saules takas minējiņa!
Lai tā Jūsu mazdēliņš
Ir kā saules mirdzumiņš,
Izaugs liels, tad būs viņš
Saules takas minējiņš!
Saule vēsti atsūtija,
Jauni radi brālīšos;
To vēl labi nezināju,
Vai brālītis, vai māsiņa.
Mazs cilvēks šodien iziet dzīvē, māt,
Un redzi – ļaudis skatās, ļaudis gaida,
Cik tīru spēsi viņu nosargāt,
Cik spēsi dot no sava mīļā smaida.
Mazs cilvēciņš iet šodien dzīvē, tēt,
Viņš nezin rūpju, nepazīst vēl naida.
Tev vajag viņā spēku iepotēt,
Lai dzīvē viņu nemētā kā skaidu.
/I.Ziedonis/
Čuči, guli, mazs bērniņš,
Šūpulīša dibenā;
Nedeldē linu virves,
Nemodini māmulīti.
Varavīksnes košās krāsas
Šodien katrā sirdī mīt,
Jo pie mums tu atnākusi
Esi, mazā, dvēselīt!
Atnākusi, iesējusi
Cerību, kam lielai augt,
Ka tu mūsu vidū spēsi,
Tā kā ozols plaukt,
Darot gaišas mūsu dienas,
Visu saviem smaidiem vīt,
Augot lielākam, bez ēnām,
Lai tavs ceļš ir, mazulīt!
Laime nav dvēseles trīsas,
bet mīļajiem
dāvātais laiks.
Laime– vien mirklis īss,
starp brīvajiem,
uzplaucis vaigs.
Laime ir saskaņā būt
ar dvēseli savu
un pasauli šo.
Laime ir mieru sev gūt,
caur nemieru savu
iemantot to.
Veltīgi laiks kā skopulis gadskārtas skaita,
Stiprāks par viņu
Ir zemē iesētais grauds.
Asnu zelmenī ievīta Tava gaita,
Mūžīgi jaunai
Tāpēc palikt būs ļauts!!!
Mazais pērļu gliemezīt,
Vai tu vari pasacīt,
Kāpēc balss, kas naktī skan,
Ir tik ļoti mīļa man.
Nez no kurienes uzradies tas-
Klēpī ievēlies kamolīts mazs.
Saulē sārti vaidziņi tvīkst,
Vai lielāku laimi maz vēlēties drīkst!
Tēt, Tu man iedevi spārnus,
Māt, Tu man iemācīji lidot,
Lai visaugstākos kalnos,
Es varētu aizspārnot…..
Lai tur meklētu sapņus
Kas debesis piepildīt māk,
Kas visus lietainos mākoņus
No manis prom aizgaiņā…
Sapņus meklējot, mani satika
Baltākā mīlestība,
Tā – kalna virsotne augstākā,
Un tikai man, tikai man lemta.
Un vēl vairāk sajūtu spārnus,
Tālu un ilgi es vēlos lidot,
Bet tikai ar savu mīlestību.
Bez tās es vairs nespēju dzīvot…
Paldies, tēt, ka devi man spārnus.
Paldies, māt, ka mācīji lidot….
Dziedi māmiņ “Aijā žūžu”,
Visu mūžu Tavs es būšu!
Lāča bērns, kam ogas lasīs,
Lāča bērns, kas medu prasīs!
Kar, māmiņa, šūpulīti,
Kar pie loga istabā:
Lai izauga rakstītāja,
Grāmatiņu lasītāja.
Lai Jūsu mazā meitenīte
Ir kā saules purenīte.
Izaugs liela, tad būs viņa
Saules takas mijējiņa.
9 mēneši nu jau aiz kalniem
maziņš un mīļš duss bēbītis plaukstās
paskries laiks kā vējš gar ausīm
un mazulītis staigāt sāks.