Draudzības

Uz mūsu draudzības takas
Neļausim nezālēm augt.
Laime un prieks lai staro,
Lai sirsnība plaukst.

Par draugu var saukt:
Tikai to cilvēku,
Kuram Tu vari uzticēt
Savu dzīvi, savu sirdi
Un sevi pašu.

Cik svarīgs, Draugs,
Tu manā dzīvē esi!
Vai Tu maz zini to?
Bez Taviem smiekliem
Nobāl manējie;
Bez Taviem darbiem
Pazūd manējie;
Bez mūsu sarunām
Man vakars atnāk pārāk kluss
Un daudz lēnāk dienas iet!
Katru dienu gaidu brīdi,
Kad nejauši sastapšu Tevi..

Ziemas vakars tērpjas siltā miegā,
Debess telpā reta zvaigzne dziest,
Es pie tevis steidzos sapņu zirgā
Pasacīt par draudzību paldies!

Tik draudzība dzivē
Tas skaistākais vārds.
To nespēj lauzt vētras,
Ne pasaules lāsts.

Dzīve nav dzeja.
Nedz puķu leja,
Dzīve ir kaujas lauks.
To ievēro draugs!

Ar ticību brīnumam pasaulē raugies,
Kaut zini – varbūt vispār tā nav.
Bet vai tad brīnums nav dzīve un draugi,
Kas allaž par tevi nomodā stāv?

Ziedi novīst līdz ar laukiem,
Miglā tērpies saules riets,
Tikai atmiņas no draugiem
Mūžam degs kā akmens zieds.

Varbūt tas izkalusīsies neglīti,
Bet draudzība tāda īsta
Kaut kur ir bīstama:
Tā ir bumba ar laika degli.
Pat vislabākais draugs
Var klūt par ienaidnieku,
Un ar ļaunu atriebības prieku
Viņš tev metīs ar akmeņiem – tiem
No jūsu draudzības pamatiem.
Un negaidi, ka tevi saudzēt ies.
Nē tu neklūsi netīrs ar vēzienu slaiku,
Tu nesviedīsi tam akmeņus pretī,-
Tev tikai negribēsies labu laiku
Ne ar vienu vairs draudzēties.

Mums gribas degt un starot tā,
Kā svecei egles zariņā,
Ikvienam roku noglāstīt
Un laipnu vārdu pasacīt!

Draudzība ir dāvana,
Par kuru atlīdzību neprasa,
To nevar ne nopirkt, ne pārdot,
Bet var saņemt par velti –
Bezgala daudz vai nemaz…

Var strautiņš izšķirt divus kokus,
Bet viņu saknes kopā būs,
Var liktens izšķirt divus draugus,
Bet viņu sirdis nespēs šķirt.

Tikai tu un es,
Tikai abi mēs,
Varēsim kopā ko spēt,
Jo mūsu draudzība –
Ir stiprāka nekā vējš,
Stiprāka nekā ūdens, uguns vai lietus.
Draudzība – tā ir lieta, ko nepārspēt nevienam!