Kad ābeļziedos saule smejas

Kad ābeļziedos saule smejas,
Un dārzos tulpju krāsas auž.
Mazliet ir bēdīgas mums sejas,
Par šķiršanos šī diena pauž.

Mēs bērnudārzam sveikas sakām,
Tās durvis tūlīt vērsies ciet,
Pa pasaku un rūķu takām,
Aiz kurām varējām mēs iet.

Mūs mīļās fejas pavadīja,
Ak, to šai namā ir tik daudz!
Ja kādam asariņa lija,
Tad ilgi raudāt nebij ļauts.

Jo noglāstīja mīļas rokas,
Jo sasildīja silta balss,
Te plaucēt prata saules koku,
Pat tad, kad laukā sprēgā sals.

No bērnudārza projām ejot,
Kā taurenis uz pleca būs.
Mums atmiņas par labām fejām,
Kas, protams, esiet visas Jūs.