Izlaiduma, skolas

Ir labi vēl brīdi kopā būt,
Kad laukā maigs ziedonis mīt.
Pie grobiņas atmiņu zvaigznēm
Par skolu vēl pasapņot brīd.

Tālu, kad iesi nākotnes ceļos,
Sāpēs un priekos dvēsele ies,
Atmiņas klusas kā liepziedu šalkas
Šeit no skolas laikiem būs.

Tā aizies gadi, aizies dienas,
Tā aizies viss, kas kādreiz bijis skaits,
Bet pāri paliks atmiņas tik vienas –
Visskaistākais ir tomēr skolas laiks!

Vēl mirkli esam kopā visi,
Saulaini un cerību pilni,
Vēl nezinām, ko pasaule mums nesīs,
Vēl nezinām, kas tajā sagaidīs…

Zem rudens zeltītiem zariem
Ceļš iesākās brīnumu gaidās,
Caur plaukstošiem pavasariem
Tas aizvijies gadu klaidā.
Bet liekas, ka kļavas vēl šūpo
Bērnības priekus un bēdas,-
Šķiet ceļa putekļiem kūpot,
Vēl redzēt var mazās pēdas.

Lai bij prieki, kam bij prieki,
Skolēniemi, tiem bij prieki,
Sniedziņš sniga, putināja
Bērni uz skolu neaizgāja!

Sanācām, kad rudens lietus lija,
Aiziesim, kad druvas briest jau sāks.
Un tāpat, kā vecs ar jaunu mijas,
Mūsu vietā citi putni nāks.

Pēc mirkļa mirklis aizšalks klusi –
Drīz spēsi burtus kopā vīt,
Bet pašu pirmo lapaspusi
Vēl bieži nāksies pārlasīt.

Tev ir simtiem iespēju šodien
Nezināmās virsotnēs kāpt,
Dzīves ziedošās galotnēs,
Kuras liek pēc zvaigžņotām debesīm slāpt.
Tev ir simtiem iespēju šodien
Mainot pasauli, avotam būt,
Savu gaitu kurš neraksta smiltīs,
bet prot gaismas dzintaru gūt.
Tev ir simtiem iespēju šodien
Savas nākotnes durvis vērt,
Var aiz kurām lāsi pa lāsei
Savu laimi un likteni svērt.

Mēs aiziesim kā tālē,
Kā putni pasaulē,
Bet mūžam zaļā zālē
Būs kādas pēdas vēl.