Vai, zemīte tev pietrūka
Smilšu gultā gulētāju,
Ka tu mani arī sauci
Zem savām velēnām.

Mūžam saule, mūžam mēness,
Ne mūžam mūs tētiņis;
Noriet saule, uzlec mēness,
Mūs tētiņis nepārnāks.

Daudz darbiņi padarīti,
Daudz solīši iztecēti:
Lai nu mīļā Zemes māte
Pārklāj savu seģenīti.

Ir viena sirds, kas Tevi mīl,
Ir viena sirds, kas Tevi nespēj aizmirst.
Ir viena sirds, kas Tev var visu piedot.
Visdārgāko no dzīves ziedot.

Ilgu mūžu nodzīvoji,
Daudz darbiņu padarīji.
Lai nu viegli Zemes māte
Pārklāj Tavu augumiņu.

Nenolaid galvu nespēkā,
Nenolaid rokas kad ir par grūtu.
Bez Tevis viss ir grūtāk,
bez Tevis vairs nepukst tā sirds.
Kaut reizēm dzīve ir grūta,
un sirdi sāk plosīt sāpes,
Tik nenolaid galvu nespēkā,
nenolaid rokas kad ir par grūtu.
Ticēt un cīnīties atliek vien mums.
Bet nenolaist galvu nespēkā.
Kaut gribas paslēpties un dzīvot
nemanāmam, Bet zini, pienāks tā diena,
Kad kopā mēs būsim divatā.
Tik nenolaist galvu nespēkā,
Un nenolaist rokas, kad ir par grūtu.

Nav tādu vārdu, ar ko izsmelt bēdas No sirdīm, kas sāpēm pielijušas …

Kas smagāks vēl var būt,
pa dzīves taku ejot,
Kā atdot zemei to,
kas sirdij tuvs un dārgs…

Tik pēkšņi mēs aizejam –
Tā, pēkšņi un pavisam,
Bez ceļa atpakaļ…