Klusiem soļiem māmuliņa
Mūžam durvis aizvērusi,
Ne vārdiņa nebildusi,
Skumjas sirdī atstājusi.

Tagad aukle – zeme cieta.
Šūpuļdziesmu dziedās nakts.
Bērniņ, Tavā dusas vietā
Mūsu saules mirdzums rakts.

Mīļotais cilvēks neaiziet,
tikai pārstāj līdzās būt.

No atmiņām paliek tik starojums maigs,
Tā kā liedagā saulrieta pēdas,
Turp, kur Tu aiziesi, apstāsies laiks,
Norims sāpes, rūpes un bēdas.

Pierimst soļi, klusē domas,
Neskan mīļā mātes balss,
Tikai klusa sāpe sirdī
Ilgi vēl pēc Tevis sauks.

Dārznieks dzīvo tik ilgi,
cik ilgi viņa ābeles ābolus dod.

Noriet saule vakarā,
Meža galus zeltīdama;
Nolīkst klusi sirmā galva,
Saules ceļu aiziedama.

Noriet saule vakarā
Sidrabiņu sijādama;
Aiziet dusēt māmuliņa
Baltā smilšu kalniņā.