Lai tēva mīla paliek dziļi sirdī,
Par avotu, kur mūžam spēku smelt …
Mums palikuši Tavi vārdi
Mums palikuši Tavi vārdi,
Mums palikusi Tava sirds.
Un liekas, ka ikvienā zvaigznē
Vēl tavas acis pretī mirdz.
Tā aiziet mūsu mīļie
Tā aiziet mūsu mīļie,
Aiziet no ikdienas rūpēm
Mierā un klusumā prom.
Paliek vien dvēseles gaisma …
Klusiem soļiem māmuliņa
Klusiem soļiem māmuliņa
Mūžam durvis aizvērusi,
Ne vārdiņa nebildusi,
Skumjas sirdī atstājusi.
Tagad aukle – zeme cieta.
Tagad aukle – zeme cieta.
Šūpuļdziesmu dziedās nakts.
Bērniņ, Tavā dusas vietā
Mūsu saules mirdzums rakts.
Mīļotais cilvēks neaiziet
Mīļotais cilvēks neaiziet,
tikai pārstāj līdzās būt.
No atmiņām paliek tik starojums maigs
No atmiņām paliek tik starojums maigs,
Tā kā liedagā saulrieta pēdas,
Turp, kur Tu aiziesi, apstāsies laiks,
Norims sāpes, rūpes un bēdas.
Pierimst soļi, klusē domas
Pierimst soļi, klusē domas,
Neskan mīļā mātes balss,
Tikai klusa sāpe sirdī
Ilgi vēl pēc Tevis sauks.
Dārznieks dzīvo tik ilgi
Dārznieks dzīvo tik ilgi,
cik ilgi viņa ābeles ābolus dod.
Noriet saule vakarā
Noriet saule vakarā,
Meža galus zeltīdama;
Nolīkst klusi sirmā galva,
Saules ceļu aiziedama.
Noriet saule vakarā
Noriet saule vakarā
Sidrabiņu sijādama;
Aiziet dusēt māmuliņa
Baltā smilšu kalniņā.
Vai tiešām tik tāls ceļš ir noiets
Vai tiešām tik tāls ceļš ir noiets,
Ka reizēm asfalts ir bijis,
Un reizēm akmeņains tas.
Un nemanot jau krustceles klātu,
Ka atliek vien minēt,
Vai taka šī vēl viena ejama būs?
Jo tad paliks tikai domu vijums
Un atmiņas par to, kas ticis dots.
Kas pie Rīgas dumpējās
Kas pie Rīgas dumpējās
Apakš ledus Daugavā?
Ziemassvētki dumpējās,
Šurp nākdami Kurzemē.
Eita, bērniņi, sagaidāt
Ar basām kājņām.