Vai atceries to dienu

Vai atceries to dienu,
kad pirmoreiz uzsmaidīji man?
Tad ārā lija lietus,
un spīdēja saule.

Vai atceries to dienu,
kad pirmoreiz tikāmies mēs?
Tad āra plauka ceriņi,
un modās visa daba.

Vai atceries to rītu,
kad pamodies man blakus?
Tad ārā putniņi čivināja,
un gaisā mīla virmoja.

Vai atceries to pavasari,
kas saveda mūs kopā?
Tas saistīja divas sirdis,
ļāva tam laisties kopīgā dejā.

Nesaki nekā – paklusē

Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Ar tevi ir viegli solī iet,
Ar tevi var skumt un ar tevi var smiet.
Ar tevi prieki divkārši,
Bet bēda, kaut liela, tik pusbēda.
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.

Vakara saule jūrā plūda

Vakara saule jūrā plūda,
Viļņus pie krasta grūda.
Mūs abus apskaloja,
Mana sirds tevi iekāroja.

Vēji maigās smiltis stūma,
Mana sirds palika drūma.
Tu mani mierināji,
bet bēdu nezināji.

Tavs vārds laužas ārā no sirds manas

Tavs vārds laužas ārā no sirds manas,
Vai vēl atceries, ka tur reiz rokas bij tavas.
Tu klausījies manus straujos pukstus,
Un maigā balsī runāji ar mani čukstus.

No manas sirds ārā laužas skumjas,
Tās tālumā gar mums stumjas.
Tu mēģini izprast šo dienu,
Vai atstāsi mani vienu.
/Raivis Raspopovs/