Valentīndiena

Apsveikumi Valentīndienā ir svētki, kas tiek svinēti 14. februārī katru gadu. Tā ir diena, kurā cilvēki visā pasaulē izrāda savu mīlestību, izsakot savas jūtas pret saviem partneriem, draugiem vai ģimenes locekļiem.

Valentīndienas tradīcijas ietver dāvanu apmaiņu, romantiskus pasākumus un īpašu uzmanību viens otram. Daži populāri dāvanu varianti ir ziedi, šokolāde, kartiņas ar personiskiem vēlējumiem vai rokām darinātas dāvanas.

Šīs dienas izcelsme ir saistīta ar Svēto Valentīnu, par kura dzīvi ir vairākas leģendas. Viena no tām ir saistīta ar Romas impērijas laiku, kurā Valentīns pats atbalstīja laulības, lai jaunieši varētu apprecēties, neskatoties uz imperatora Klaudija II aizliegumu, kurš domāja, ka nekad neprecēti vīrieši ir labāki karavīri.

No viena acu skata

pēc

No viena acu skata
Tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda
Viss tālums dzidri skan.
Nekas vairs nav par grūtu,
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.
/J. Ziemeļnieks/

Tais dienās, kad ar tevi nesatiekos

pēc

Tais dienās, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur nav miera man,
Un sirds tad neatplaukst nekādos priekos,
Kā iesists zvaniņš skan.
Tās dienas, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur man saules nav;
Kā izstīdzējis stāds es sevim liekos,
Kas tumsā nomests stāv.
/E. Zālīte/

Vai atceries to dienu

pēc

Vai atceries to dienu,
kad pirmoreiz uzsmaidīji man?
Tad ārā lija lietus,
un spīdēja saule.

Vai atceries to dienu,
kad pirmoreiz tikāmies mēs?
Tad āra plauka ceriņi,
un modās visa daba.

Vai atceries to rītu,
kad pamodies man blakus?
Tad ārā putniņi čivināja,
un gaisā mīla virmoja.

Vai atceries to pavasari,
kas saveda mūs kopā?
Tas saistīja divas sirdis,
ļāva tam laisties kopīgā dejā.

Nesaki nekā – paklusē

pēc

Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Ar tevi ir viegli solī iet,
Ar tevi var skumt un ar tevi var smiet.
Ar tevi prieki divkārši,
Bet bēda, kaut liela, tik pusbēda.
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.

Vakara saule jūrā plūda

pēc

Vakara saule jūrā plūda,
Viļņus pie krasta grūda.
Mūs abus apskaloja,
Mana sirds tevi iekāroja.

Vēji maigās smiltis stūma,
Mana sirds palika drūma.
Tu mani mierināji,
bet bēdu nezināji.

Tavs vārds laužas ārā no sirds manas

pēc

Tavs vārds laužas ārā no sirds manas,
Vai vēl atceries, ka tur reiz rokas bij tavas.
Tu klausījies manus straujos pukstus,
Un maigā balsī runāji ar mani čukstus.

No manas sirds ārā laužas skumjas,
Tās tālumā gar mums stumjas.
Tu mēģini izprast šo dienu,
Vai atstāsi mani vienu.
/Raivis Raspopovs/

Aizver savas acis

pēc

1. Aizver savas acis,
Ienāc manā pasaulē.
Šeit ir smilšu pilis,
Kuras ūdens apskalo.

2. Tik never acis vaļā,
Lai sapnis turpinās.
Tas laimi atnesīs,
Skumjas aiznesīs.

3. Mūsus strīdus jūrā aizskalos,
Uz laimes salu aizpūtīs.
Brīnumbērns tās izlasīs,
Un visus strīdus apturēs.

Piedz.Ienāc manā pasaulē,
Tavas acis mirdzēt sāks.
Prieka asaras raudāsi,
Jo raizes projām ies.

4. Pasaulē ir brīnumbērni,
bērni kas laimi nes.
Laimi bēdas spēj apvietot,
Mīlestību savienot.

5. Atver acis un pasmaidi,
ka esi kopā ar mani.
Neej projām vēl,
Durvis kopā jāaizslēdz.

6. Pasaules durvis aizslēgsim,
Realitāti aptvērsim,
Slēgsim reizē,
Jo tā ir mūsu pasaule.
/Raivis Raspopovs/

Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums,

pēc

Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums,
Ka man kauns par viņa milzīgumu.
Es nevaru pierunāt lūpas,
Lai viņasto pasaka.

Es nevaru salīgt ar papīru,
Lai tas viņu paņem.

Un neizsacīts
Tas nevar palikt.

Ar katru sekundi
Vairāk plīst kapilāri,
Kamēr saplīsīs pavisam.

Laikam tas viss
Mēmi krājies pa gadiem,
Apvārtījies ziedputekšņos
Pa priekiem un bēdām
Un tagad pieprasa
Savu reiziun tiesu.

Un stāv tā reize
Pār mani kā šķīlies
Un tagad vairs nedziestošs
Zibens.

Cik negaisies bija jānāk,
Cik zibeņiem bija jāšķiļas,
Lai beidzot tie kļūtu
Nedziestoši!
/Ojārs Vācietis/