Ziemassvētku dzejoļi

Visskaistākais ir tas, kas nepārmainās,
Šis brīnums, brīnums tūkstošgadīgais,
Šīs atbalsis no kāda tāla zvana,
Šo seno dziesmu dzidrā skanēšana,
Šis siltums, smaržu pilnais gaiss.
Lai kādus vārdus lūpas sacīt steigtu,
Visskaistākos jau pateicis ir kāds,
Lai sirdis atvērtu, lai svēto stundu sveiktu,
gadsimtiem atkārtoto vēsti teiktu –
Nu miers virs zemes, cilvēkiem labs prāts!

Atkal svecīšu liesmas
Adventa vainagā plīvo,
Un Ziemassvētku dziesmas
Mūsu lūpās dzīvo.
Četras gaišas dvēselītes
Ar mums sarunājas,
Četras baltas dvēselītes
Jautā- kā mums klājas?
Vai patiesā ticībā esam,
Ziemassvētkus gaidot,
Vai mīlu sev sirdīs nesam,
Tuvāko neatraidot,
Vai varam tiešām no sirds
Lūgt Dievam piedot grēkus,
Vai acīs mums mīļums mirdz,
Uzveicot tumšos spēkus?
Četras gaišas dvēselītes
Silda mūs putenī bargā,
Četras baltas dvēselītes
Mūsu cerības sargā.
(Sarma Upesleja)

Kā pastkartē senā
Pāri sniegotiem kokiem
Uz mijkrēšļa samta
Spīd pilnmēness,
Un zvaigznes ar ābelēm
Sadodas rokās
Un pasauli debesu
klusumā nes.
Kā pastkartē senā
Viz mirdzošā rotā
Gan smildziņa sīka,
Gan čiekurots zars,
Ak, Ziemassvētki,
Jūs tāpēc mums doti,
Uz labo lai mainītos
Cilvēka gars.
/Kornēlija Apšukrūma/

Sidraba mēnestiņš
Veļas pa gaisu,
Sētā nāk rūķīts
Ar dāvanu maisu.

Atnāca, nolika
Priekšnamā klusi
Un aizgāja tālāk
Uz kaimiņu pusi.

Ne manīja sētnieks,
Ne ierējās suns,
Bet kur bija tas bijis,
Gaiši iedegās guns.

/V.Plūdonis/