Ziemassvētku dzejoļi

Es jūtu Ziemassvētkus tuvu.
Cik daudz jauna šogad guvu!
Gan vilšanās, gan patiess prieks
Un vēlreiz izjusts pirmais sniegs.

Uz skropstām laižas sniega pārslas,
Viss zaigo sudrabainās krāsās.
Sirdī mājo Ziemassvētku siltums,
Visapkārt- neaptverams brīnums.

Loga rūtī klauvē Lausks.
Naktij zvaigžņots uzvalks austs.
Katrs pavards piparkūku smaržā-
Dieva eņģeļi šo mirkli sargā.

Vienā acumirklī viss ir kluss,
Katrā sirdī svētums dus.
Mēness laimes ceļu spīd,
Lai brīnums valda arī rīt.

Dus egles zarā ietvēries
Kluss sveces mirdzums maigs,
Jauž sirds: iet tuvu garām Dievs,
Mums pievērsts Viņa vaigs.

Gar tavām durvīm kad Viņš ies,
Tās plaši atvērt steidz,
Lūdz savā namā iegriezties,
To siltā priekā sveic.

Un tumsas smagumu, kas spiež,
Pie Viņa kājām liec,
Lai gaismas ceļos tevi griež,
Lai pats tu gaismā tiec!

Pelēns spicē savas ausis –
Krāsnī cepts tiek svētku rausis!
Ciemiņiem būs gardumiņš
-“Arī man tiks gabaliņš!”

Vai tu zini, eglīte,
Cik tu tagad skaista?
Spožas, spožas liesmiņas
Tavos zaros laistās.

Vai tu zini, eglīte,
Cik mums līksmas sirdis?
Tev mēs dziedam dziesmiņas,
Tu jau viņas dzirdi.

Vai tu zini, eglīte,
Kāpēc mēs tā smaidām?
Pašu Sala tētiņu
Šodien ciemos gaidām.

/Dz. Rinkule—Zemzare/

Tik ļoti gribas gaismu saskatīt,
Kad spožas ugunis garām spīd.
To kluso gaismu, ko Ziemassvētki nes,
Kas atspīd dvēselēs.
Gaismu un mieru no debesu ārēm
Ielej man sirdī pār pārēm,
Lai tā top dziļa kā aka,
Kas sevī uzņem un uzglabā vārdus,
Ko mīlestība tai saka…
Iededz sveces savā logā vienkārši tāpat,
Varbūt gribēs kāds ar tevi šonakt parunāt…
Iededz gaismu savā sirdī, lai tā spīd.
Katram spēsi labus vārdus pasacīt…