Ziemassvētku dzejoļi

Kā svece deg.
Cik skaisti svece deg!
Cik balta liesma šūpodamās mirgo!
Un tumsa bēg. Un atkal — gaisma bēg.
Un Dievs ar velnu manu dvēsli tirgo.

Bet svece deg.
Cik skaisti svece deg!
Un tumsa kuplo galvu noliec brīna:
No sākuma līdz beigām balta deg,
Līdz deglis lēnām ieslīgst parafīnā.

Bet kaut kas blāv,
Vēl kaut kas gaiši blāv,
Vēl manās acīs sveču gaisma mirgo.
Bet priekšā lielais debess tirgus stāv,
Kur Dievs ar velnu sveču dvēsles tirgo.

/I. Ziedonis/

Lai visi būtu laimīgi
Kā Ziemassvētku rūķīši,
Lai katram staro eglīte
Kā Ziemassvētku saulīte.
Lai visiem jaukas dāvanas,
Kas iepriecina sirsniņas,
Lai svētkos uzklāts bagāts galds
Un visiem tiek kas gards un salds.
Lai katram miers un gaišums mājās,
Lai svētku svētums pāri klājas!

Šai svētā naktī zem un debess zvīļo,
Šai naktī sirds ar zvaigznēm sarunājas,
Viss ienaids rimst, cits citu atkal mīļo,
Pār visu miera siltie spārni klājas.
Šai naktī ejot zaigo tavas pēdas,
Šī nakts spēj šaubās cerību tev iedot,
Šī nakts ļauj aizmirst visas, visas bēdas
Un māca tevi mīlot visu piedot.
Šī nakts ir debess vārtus atvērusi,
Pār zemes tumsu dedz tā zvaigžņu loku,
Un naktī šai uz katra galvas klusi
Dievs svētot uzliek savu mīļo roku.
/V.Mora/

Ziemassvētku rīts jau klāt,
Un jāskaita man pantiņu,
Lai par jauku pantiņu
Dabūtu vienu mantiņu.

Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.

Pirms saules jau tie iedegas
Un sārtā zelta blāzmojas.

Kad lejas smaga krēsla klāj,
Vēl viņi kvēlot nenostāj.

Kaut bieži viņi dienvidos
Gaist zili baltos debešos,

Drīz tomēr miglas atstās tos
Un viņi sauli atstaros.

Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.

/J. Jaunsudrabiņš/

Sidrabiņa lietiņš lija,
Ziemassvētku vakarā.
Visi sīki žagariņi,
Sidrabiņu vizināja.

Mežā auga eglīte
Citam eglēm blakus.
Tur mēs viņu atradām,
Brienot sniega taku.

Jauka bija eglīte,
Baltā sagšā tīta.
Zara galā šūpojās
Brūna vāverīte.

Egli līdz ar vāveri
Dzīrāmies nest mājas.
Kuplaste — žēl! — aizskrēja
Vieglām, žiglām kājām.

Ko var darīt — pārnesām
Eglīti vien mājās.
Izrotājām svecītēm,
Jaungadā kā klājas.

Tagad viss te jauks un skaists —
Skujas smaržo, sveces laistās.
Tikai vienu teikšu es:
Žēl, ka nav še vāveres!

/P. Sils/

Kā gribas ko skaistu un vērtīgu –
Garāku egli, lielāku dāvanu
Un Ziemsvētku vecīti – vīrieti īstu.

Kā gribas ko gaišu un burvīgu –
Dziļāku sniegu, glaunāku mašīnu
Un ūdeļu kažoku mīkstu.

Bet Ziemsvētku vecītis – glups kā arvien
Liek pantiņus skaitīt un dumji smaida.
Viņš nejēdz, ko sieviete gaida.

Zaķēns mežā ezi sauc
“Kur gan palicis mans draugs,
Sniegi snieg un putina
Kā lai tagad atrod to?”
Vāverīte kokā smej
“Velti draugu meklēt iet”
Kamēr sals un kamēr sniegs
Ezim mežā ziemas miegs.

Te viņš bija, te viņš zuda,
Sidrabkaltais mēnestiņš;
Un te atkal spožs no jauna
Parādās pie debess viņš.

Miglas tēli mēnestiņam
Viegli, balti garām slīd:
Brīžam aizsedz seju viņam,
Brīžam ļauj tam pasmaidīt.

Ietīts sidrabsarmas tvaikā,
Daiļi, daiļi viz viss ārs,
Tā kā daždien ziedu laikā
Baltos ziedos ābeļdārzs.

Eju, eju, lūkodamies
Āra ainā brīnišķā,
Un kā ziemas pasaciņa
Manām acīm liekas tā.

/V. Plūdonis/