Ziemassvētku dzejoļi

Šajā mirklī – brīdi stāt!
Pavērties zvaigznēs un padomāt.
Šai baltajā klusumā iespējams viss,
Kas vēl nav bijis un noticis!

Ziema zili balta
Laiks kā ledus salst.
Ei uz skolu skaties
Vai nav deguns balts…

Paberzē ar plaukstu
Pieliec soli draugs.
Un vairs nav par aukstu
Laiciņš tīri jauks!

Nekā, nekā nav šorīt cita,
tikai baltais, baltais puteņa sniegs,
un baltajai pasaulei galvā saule
mirdzošu kroni liek.

nekā, nekā nav dvēselē cita,
tikai gaisma, gaisma aug un viz,
un mežmalas priedē vientuļa vārna
sargā lielas debesis.

viss labais, kas sapņots pirms
Ziemassvētkiem,
nu mirdzošā gaismā pārvērties šķiet,
un žubītes dvaša kā cerība gaiša
loga rūtī rakstaini zied.
/U. Auseklis/

… Un lēni durvis veras:
Tēvs zaļu egli nes,
Un zaros tai pārslas zaigo
Kā baltas zvaigznītes.

Un vienu svecīti spožu
Dedz māte un eglītē liek:
Cik gaiši un silti viņas
Kā saulītē visapkārt tiek!

„Pie taviem šūpuļiem stāvu” —
Tad tēvs un māte dzied,
Un lielas, zilas zvaigznes
Aiz sniegotā loga dzied…

/A. Saulietis/

Tici stipri, tici cieši,
Tici savam brīnumam.
Un reiz Ziemassvētku naktī
Redzēsi tu rozes uzziedam.

Katrā brīnumsvecītē
Maziņš brīnumiņš,
Ne čiku, ne grabu –
Sēž iekšā viņš.

Kad pāri eglītes pleciem
Sudraba vītnes vijas un jūk
Ziņkārais brīnums
Laukā sprūk.

Sprakšķēdams, sprēgādams,
Kā sienāzis lēkādams,
Gaisu jaukdams un maisīdams,
Brīnumpuparus kaisīdams.

/V.Ļūdens/

Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet –
Lai aiziet pie Tevis un palūko,
Kā Tev šais Ziemsvētkos iet?
Lai uzliek roku uz pleca,
Un nekad vairs nenoņem nost.
Lai liktens asie zobi,
Jaunas brūces nespēj vairs kost.
Es palūgšu baltajam eņģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet.
Lai pēc tumsas, atnāk gaisma,
Un projām vairs neaiziet!

Ļuj sirdij klusi saprast-
Cik Dieva laiks šis svēts,
Kad atkal ejam atrast,
Kas bija pazaudēts.
No bērna dienu miņām
Kāds spožums iemirdzas!
Ja atcerē pie viņām
Sirds kādreiz kavējas.
Jau plivo sveču liesmās
Zaļš egles svinīgums.
Sirds augšup ceļas dziesmās:
“Ir dzimis glābējs mums!”